Es un mans ekoloģiskais redīs

Šajā rakstā, es vēlētos, paspēlēties ar to apgalvojumu, ka veikalā pārtika ir nekvalitatīva un ikdienā vajag patērēt eco, bio un vēl visādu “tīro” pārtiku. Es, protams, labi saprotu, ka tas ir lielisks mārketinga gājiens un tas palielina produkta cenu. Bet, kāpēc cilvēki tam ir noticējuši... Par šo apgalvojumu, gan jau paši esat dzirdējuši to dažādās formās, par to ka ēdam veikalu ķīmiju, indi utt. Es esmu!

Nu, tad sākam domāt!

Uz pasaules ir milzum daudz vidi piesārņojošu darbību- rūpnīcas, dažādu elementu ieguves, izlietoto izejvielu nonākšana atpakaļ dabā, bet jau toksiskā formā. Aptuveni padomājot, gan jau spējat iedomāties to ainu, cik daudz katru mirkli vidē nonāk dažādi, arī kaitīgie savienojumi. Es neapgalvoju, ka viss, visu tikai piesārņo. Protams, ir arī pielāgoti dažādi normatīvi un ar tiem apstiprināti “normālie” piesārņojuma daudzumi.

Otrs, ko es atceros vēl no skolas laikiem, ka kā izrādās mēs dzīvojam vienā lielā vai ne tik lielā telpā. Visas gāzes, dūmi, savienojumi, kā izrādās neaiziet nekurienē. Citplanētieši ir nodrošinājušies, lai mēs tur pie viņiem nesākam smirdēt un uzlikuši mums apkārt robežu. Lai paši elpojam, to ko saražojam.

Un te man neviļus rodas jautājums... ja, mēs sēžam istabā un kāds izdara necieņu pret mums, otrā istabas stūrī. Vai mēs varam runāt, ka mēs dzīvojam tīrā un nepiebezdētā vidē? Un ja viņš neģēlis to nepārtrauc darīt nedēļu, mēnesi, gadu? Vai var teikt, ka tāpēc, ka mēs to nedarām, tad mums nesmird? Vai tomēr, ja kāds, tā bezdošā neģēļa draugs, sitīs pie krūts ar kulaku un ar lapeli rokā proklamēs, ka viss atbilst normām! Vai tāpēc smirdēs mazāk vai liksies, ka tad jau nu tomēr var paciest?

Nepārprotiet, arī man šī lapele ir svēta, it īpaši, ja es Jums savu istabas stūri vēlētos pārdot. Jo kā lapelē teikts, viss ir pēc normām un te nesmird, bet smaržo pēc rozēm, tāpēc arī ir dārgāk. Tik viena iekšējā smeldze, ka to lapeli, pirmais neizdomāju es un tagad tā ir jāpērk. Es jau, protams, pats to varēju uzzīmēt, bet vai tad lielākie brāļi to ļaus- viņi tomēr ir speciālisti, viņi zina, viņiem ir visa noteikšanas aparāts azotē.

Es, protams, saprotu, es visu saprotu, i nevienu vārdu nesaku. Rācenis, izaudzis piemežā, ar skatu uz ik vakara saulrietiem, tas ir pavisam kas cits.

Tad man vēl tā ienāca prātā, lai nu cik tā ir, vienu nakti sapņoju savā tīrajā istabā un nez no kurienes, kā no skaidrām debesīm, vārds “Mikotoksīni”. Mazliet jau tomēr sajutos, kā Mendeļējevs, kārtojot rindās: “Trihotocēni, Aflotoksīni, Ohratoksīni, Citrinīni, Stahibotritoksīni, Dendrodohīni, Fuzariotoksīni, Sterigmatocistīni, Islandiotoksīni, Patulīni, Ergotoksīni, Fumigatoksīni...”. Tik nespēju sapnī sakārtot tos pareizās rindās, jo nesapratu, pēc kā dalīt, augšā tos kuri rada aknu vēzi un nograuj nieres, varbūt apakšā, ielikt tos kuri rada toksisko aleikiju un ergotismu. Bet kur likt tos toksīnus, kuri iedarbojas citotoksiski, neirotoksiski, imūnsupresīvi, mutagēni, teratogēni? Un vai vispār norādīt, tos kuri raisa vemšanu, caureju, drudzi, krampjus, gangrēnu un pa retam arī letālu iznākumu.

Vai zināt par ko es runāju? Es runāju par pelējuma sēnīti, kura spēj radīt šos unikālos, sekundāros metabolītus ar tik ekstravagantu iedarbību....mmmmm.... Un zināt, cik daudz šādus mikotoksīnus mēs pazīstam, šodienā? (Saki pie sevis:”Nu?”). Ap trīs simti un tie ir tikai tie, kurus mēs zinām.

Un tagad parunāsim par to, kā izaudzēt pašiem savu pelējuma sēnīti, kura tad no sevis izdalīs mikotoksīnus! Mums nepieciešama, laba bāze uz ko to visu audzēt. Pēc nejaušības principa, no visiem diviem teorētiskiem paraugiem, ņemsim, sauju teorētiskās augsnes. Bet, diemžēl, augsne bieži vien ir nepietiekami bagātīga savā sastāvā, tāpēc pieliksim kādu mēslojumu- protams, dabīgu.

Labam pelējuma sēnītes eksemplāram ir nepieciešama ar skābekli bagātināta augsne. Labākās no šīm sēnītēm ir aerobi orgasmi- patērē skābekli. Tāpēc rušinām, rušinām! Tālāk, vajag izvēlēties eksperimentam labu laiku- siltu un vēl vajag palaistīt. Un gatavs, esam ieguvuši ideālu pelējuma sēnītes dzīvotni, kur tā spēs attīstīties pilnā sparā. Protams, nekādus fungicīdus, mēs tomēr esam pret ķīmiju. Mēs taču zinām, ka tieši fungicīdi ir tie, kas mūs apdraud.

Tālāk šajā augsnē vajag kaut ko stādīt un turpināt apkalpot. Galvenais, ik pa laikam kārtīgi rušināt un dziļi ieelpot, to fantastisko zemes smaržu un mikotoksīnu ražu!

Tas tad arī ir galvenais iemesls, kāpēc es atzīstu tikai savvaļā vāktas zāļu tējas un pat ja uzdrošinos ko specifisku sastādīt sev dārzā, tad man tas viss ir ieaudzis zālē un tā tiek tikai apgriezta. Nekāds mēslojums, nekādas zemes aerēšanas- pat ja augi no tā iet bojā, tad labāk tā! Un tāpat arī zemnieku produktus bez eko šmeko un bio, bet ķīmiskotus un tādus, lai aš nāsīs tas ķīmijas smārds ietriecas! Bet tas jau atkāpītei. Tas bija mans noslēpums, tāpēc aizmirstiet, tagad!

Ko es ar šo pārdomu rakstu vēlos teikt. Principā neko! Tikai veicināt pārdomas Jūsos. Visu varat izpētīt arī paši. Neko jaunu neuzrakstīju un jaunu pasauli neatklāju- to visu jau zinājāt sen. Bijāt tikai piemirsuši! Tagad dzīvojiet ar šo informāciju :D