Parastās sērpiepes augļķermeņi ir viengadīgi, dzīvo uz lielu lapkoku stumbriem, ne īpaši augstu virs zemes. Sērpiepe ir koku iznīcinoša sēne, pāris gadu laikā tā radīs koka trupi. Jauns augļķermenis ir sēra- dzeltens, izskatās kā gaiši dzeltenīga līdz oranža, gaļīga masa. Pēc laika, sērpiepe sāk cietēt un iegūst “aus” formu, līdzīgi kā citas šīs dzimtas sēnes. Sēne sastāv no vairākām saaugušām pseido cepurītēm, kuras nereti sēž uz vienas pamatnes. Sēne spēj izaugt līdz 30cm platumā un līdz 7 cm biezumā. Neskatoties uz sēnes nelielajiem izmēriem, tā nereti spēj izaug līdz 10-12 kg svaram. Sākumā sēne ir maiga un mīksta, ar laiku paliek cieta un sausa. Augļķermeņa maliņa ir viļņota, ar dziļiem šķēlumiem. Sēne vienmēr pārklāta ar nelielu pūciņu, krēmīgi dzeltenā krāsā. Kamēr sēne ir jauna, tā ir pārklāta ar maziem pilieniem, līdzīgi rasai.
Jaunai sērpiepei mīkstums ir viegli plīstoši, mīksts
un sulīgs. Jaunai sēnei praktiski nav smaržas, mazliet var just vieglu, citrona aromātu.
Sēnei paliekot vecākai tā sāk nepatīkami smirdēt un kļūt cieta.
Sēnes apakša ir ar stobriņiem, nelielām apaļām vai
zobainām poriņām (3-5mm). Stobriņi nelieli- līdz 5mm. Sporu pulveris bāli
krēmīgā krāsā.
Tradicionāli parasto sērpiepi neievāc uz glabāšanu ziemai, bet ievāc tikai, kad to paredzēts izmantot. Taču ir daudz sēņotāju, kuri šo sēni arī veiksmīgi sasaldē un izmanto tālāk ziemā. Der uzmanīties, pie nepareizas sasaldēšanas sērpiepe iegūst rūgtu garšu. Parastā sērpiepe sastopama sākot no agra pavasara līdz pat rudens sākumam, taču vislielākais tās augļķermeņu augšanas laiks ir sākot no maija līdz jūnija beigām. Sērpiepi var arī kaltēt, ieteicams, zemās temperatūrās <40C. Jaunos augļķermeņus ērtāk ir izmantot iekškīgā lietošanā. Savukārt, jau mazliet cietākus augļķermeņus var sakaltēt, samalt un izmantot dažādiem ekstraktiem, lai tālāk izmantotu kosmētiskām vajadzībām.
Visbiežāk, parasto sērpiepi var sastapt uz ozoliem un vītoliem, retāk uz citiem lapu kokiem, nereti arī augļkokiem! Valda tāds mīts, ka šo sēni nedrīkst ievākt no skujkokiem, jo uz tiem tā kļūstot indīga. Šis mīts ir nepareiza informācijas interpretācija no ārzemju avotiem, kuros šī informācija ir par šīs sēnes radinieci Laetiporus montanus, kura ir ļoti bieži sastopama augam uz skujkokiem! Protams, ja izdodas sastapt sērpiepi uz skujkoka, tad labāk to neievākt un painteresēties vai neesat atraduši parastās sērpiepes radinieci.
Parastā sērpiepe satur ksilanāzi, 3- beta- hidroksilanostānu- 8, 2,4- dien- 21- metilskābi, trigonellīnu, betaīnu, homarīnu. No sēra piepes iegūto eburikskābi izmanto sterīna sintēzei. Sēnē ir ievērojams daudzums sveķvielu, kuras labvēlīgi ietekmē elpošanas orgānu sistēmu, žultsvadu sistēmu un aknas. Sēnē ir arī daudz bioaktīvo vielu- aminoskābes, glikozīdi, steroīdi u.c. Sēra piepes audos veidojas specifisks lecitīns (LSL- Laetiporus sulphurus lecitin), kuram piemīt, gan hemolītiska, gan hemaglutinējoša iedarbība.
Noteikts ka šajā sēnē ir ap 70 dažādu vērtīgu vielu,
kuras var izmantot kā sastāvdaļas, dažādu antibiotiku ražošanā.
Japānas tautas medicīnā, dziednieki sērpiepi žāvē un
izmanto pulvera veidā. Viņi apgalvo, ka šī sēne palīdz mazināt svaru. Sērpiepē esošās vielas veicina fermentu izstrādi aknās, kas šķeļ taukus.
Šī sēne ir daudz pētīta dažādās farmācijas laboratorijās, kā perspektīvs ārstniecības līdzeklis! Atbilstoši, laboratorijas ir noteikušas, ka parastās sērpiepes preparātiem piemīt: antibakteriāla iedarbība, pretvīrusa iedarbība (pētīti ir sēnes ūdens un etanola ekstrakti attiecībā pret cilvēka gripas vīrusiem, herpes vīrusu un ektromelijas vīrusu. Rezultātā ir noteikts, ka visspēcīgāk iedarbojas ūdens ekstrakti pret vīrusiem), iedarbība cukura diabēta gadījumā (dihidrometinolskābe, kura atrasta sēne, iedarbojas līdzīgi insulīnam). Parasto sērpiepi izmanto dažādu asins slimību ārstēšanai, ilglaicīgi lietojot tā iedarbojas organisma spēcinoši. Parastā sērpiepe iedarbojas arī pret sarkomu-180 un Erliha karcinomu. To ir vērtīgi lietot, kā palīglīdzekli krūts dziedzera un prostatas audzēja gadījumā. Sēnē esošā eburikskābe tiek izmantota, dažādu endokrīnās sistēmas slimību ārstēšanai. To ir vērtīgi izmantot arī, lai ārstētu trombozi.
Parastā sērpiepe ir izrādījusi arī aktivitāti pret Escherichia coli (Migula) Castellani et Chalmers (Zarnu nūjiņā), Plasmodium falciparum William H. Welch (Malārijas plazmodijs), Primate Lentivirus group (HIV), Serratia marcescens Bizio, Staphylococcus aureus Rosenbach (Zelta stafilokoks), herpes vīruss.
Parastās sērpiepes preparāti palīdz no organisma izvadīt
radionuklīdus. Un te der saprast vienu sēnes īpašību, tā ir spējīga sevī uzkrāt dažādas kaitīgas vielas no vides. Tāpēc ievācam tikai jaunus augļķermeņus. Ar laboratoriskiem testiem ir noskaidrots, ka piesārņotākās sēnes aug uz ozoliem un lazdām.
Parastā sērpiepe iedarbojas arī imunnomodulējoši- paaugstinot imunitāti, kā arī tā spēj uzlabot vielmaiņu.
Nav ieteicams lietot
Nav ieteicams lietot grūtniecēm, kā arī sievietēm
laktācijas periodā un jauniešiem līdz 18 gadu vecumam.
Sēni, ieteicams, lietot mērenos daudzumos un to pakļaut pirmapstrādei. Īpaši der izvairīties no vecākiem augļķermeņiem.