Šajā rakstā mēs apskatīsim citas mušmires, neskaitot sarkano un uzzināsim, kam tās tiek izmantotas  vai kādiem pētījumiem pakļautas. Tāpat sapratīsim, kādas ir nākotnes perspektīvas šīm mušmirēm.

Bālā mušmire (Amanita citrina (Schaeff.) Pers.

 Šī ir viena no mušmirēm, par kuru ilgi strīdējās vai tā ir indīga vai nav. Pētījumu rezultātā tajā atrada nelielos daudzumos indīgās vielas, kā bufotenīnu un pavisam niecīgā daudzumā alfa amanitīnu. Līdz ar to vēdergraizes tā var radīt tikai ja tiek lietota uzturā svaiga!

Tomēr šo mušmiri nav vēlams ievākt, jo tā ir līdzīgi nāvīgi indīgai baltajai mušmirei un pavisam neliela kļūda var maksāt dzīvību!

Bālo mušmiri varat sastapt jauktu koku mežos. Tās cepurīte ir 3-8cm liela, kātiņš 5-12cm garš un 0.8-1.5cm diametrā, baltā krāsā ar smalki rievotu un kustīgu gredzenu. Kātiņa pamatne, paresnināta, olformas. Sēnes mīkstums balts, pēc smaržas atgādina svaigu kartupeli. Bālās mušmires cepurītei var būt trīs krāsu paveidi: balta, pelēka, pelēki dzeltena.

Sēnes aug lielos baros, parasti nabadzīgā augsnē, veidojot mikorizu savienību ar ozolu, bērzu, egli vai priedi. Sastopama no jūlija līdz novembrim.

Bioķīmiskos pētījumos ir noteikts, ka sēnē ir biogēnie amīni- holīns un betaīns, kam piemīt augsta fizioloģiskā aktivitāte.

Tautas medicīnā šīs sēnes izvilkumu lieto, lai normalizētu gremošanas trakta darbību un uzlabotu vielmaiņu.

Ievāc gan jaunas un neatvērušās sēnes, gan nobriedušas. Optimāla apstrāde vēlākai izmantošanai ir žāvēšana. Taču var arī svaigas apliet ar šņabi un sagatavot izvilkumu. Taču recepti, kā gatavot un kā izmantot es šeit neminēšu, jo kā jau runājām- sajauksiet ar balto mušmiri un ar to arī viss beigsies.

Brūnā mušmire (Amanita regalis)

Praktiski varat iepazīties ar to pašu sarkano mušmiri, tikai brūnās mušmires sastāvā nav atrodams muskarīns un triptofāns.

Pantēras mušmire (Amanita pantherina (DC.) Krombh.)

 Pantēras mušmire nav nāvējoša sēne- tik lielu devu neapēdīsiet, taču tās sastāvā ir daudz vairāk psihoaktīvo vielu, kā sarkanajā, kas saindēšanos ar to padarīs īpaši riebīgu.

Cepurīte sēnei ir noapaļoti- izliekta, tās centrā ir padziļinājums, diametrā 7-12cm, tumši, gaiši vai pelēki brūnā krāsā, nereti ar olīvkrāsas toni. Gar malu cepurīte ir gaišāka, klāta ar daudzām baltas krāsas, koncentriski izvietotām zvīņām. Mitrā laikā cepurīte paliek gluma, sausā laikā sausa un spīdīga. Jauni augļķermeņi bieži klāti ar gļotu. Mīkstums balts. Kātiņš 6-10cm garš, 1-1.5cm diametrā, balts, augšdaļā sašaurināts. Pie pamatnes paresnināts, olformas, uzpūsts, klāts ar koncentriski izvietotām kārpiņām.

Pantēru mušmire ir bezgaršīga ar nepatīkamu aromātu. Mikorīzu savienību veido ar dažādiem skuju un lapu kokiem, dodot priekšroku priedei un ozolam. Visbiežāk sastopama sākot ar jūliju līdz oktobrim.

Pantēru mušmiri var sajaukt ar sarkstošo mušmiri (Amanita rubescens), kā arī ar brūno mušmiri (Amanita regalis).

Pantēru mušmirē ir atrasts muskarīns, ibotēnskābe, muscimols u.c. analoģiski sarkanajai mušmirei, kā arī citi savienojumi, kuri padara šo sēni sevišķi agresīvu iedarbībā.

Tautas medicīnā šo sēni izmanto, lai normalizētu vielmaiņu.

Ievāc un apstrādā šo sēni līdzvērtīgi sarkanajai mušmirei (Amanita muscaria). 

Zaļā mušmire (Amanita phalloides (Fr.) Link)

 Zaļā mušmire ir pati indīgākā sēne, kuru pie mums var sastapt un tā ir arī viena no pašām indīgākajām pasaulē. Ja pasaulē, 95% saindēšanos ar sēnēm rada mušmires, tad 50% no nāvējošiem gadījumiem pieder zaļajai mušmirei.

Zaļā mušmire veido mikorizu savienību ar ozolu, liepu, bērzs, kļava, dižskābārdis, goba.  Retākos gadījumos mikorizu veido arī ar priedēm un eglēm.

Cepurīte olformas vai izplesti- izliekta, 6-12cm diametrā, zaļgana līdz dzelteni olīvzaļai krāsai. Cepurītē ir vērojamas tumši zaļas, ieaugušas šķiedras. Retākos gadījumos mēdz būt arī balta vai tumši olīvbrūna. Jauniem augļķermeņiem uz cepurītes ir “izmētātas” zvīņas, sēnei nobriestot tās atkrīt vai arī tiek noskalotas ar lietu. Mīkstums balts, plānā slāni. Lapiņas baltas. Kātiņš 10-15cm gara, 1.5-2cm diametrā, cilindriska ar olformas paplašinājumu pamatnē, balta, dzeltenīga vai zaļgana. Mēdz būt gluda vai zvīņaina. Gredzens balts, augšpusē viegli rievots, parasti kātiņa augšpusē.

Visbiežāk šo sēni jauc ar dažādām atmatenēm, tās ievācot mazas. Ir gadījumi, kad zaļo mušmiri ievāc, kā bērzlapīti vai parasto smilteni. Galvenokārt, tas notiek ja vāc jaunas un neatvērušās sēnes. Zaļā mušmire var būt arī albinosa formas un tad to ir grūti atšķirt no baltās mušmires, bet tas nav svarīgi- abas stipri indīgas.

Zaļajā mušmirē ir bicikliski toksiskie polipeptīdi, kuru pamatā ir indola gredzens. Zaļās mušmires toksīnu iedarbības laikā sabrūk šūnu lizosomas, mikrosomas un ribosomas. Tiek nojaukta olbaltumvielu, fosfolipīdu, glikogēna biosintēze, attīstās nekroze un tiek sagrautas aknas, rezultātā nāve! No zaļās mušmires ir iegūts unikāls vielu kompleks, kurš strādā kā pretinde pret zaļās un baltās mušmires indēm. Un šobrīd tiek strādāts pie pretindes, kas dienās var glābt cilvēku dzīvības. Interesanti, pašā sēnē ir gan inde, gan pretinde.

Viduslaikos ar zaļo mušmiri mikro devās ārstēja holēru.

Šodienā, zaļo mušmiri izmanto tikai homeopātijā, lai ārstētu holēru, horeju, difteriju, gastrītu, spazmatisku kuņģa saraušanos, vemšanu, stinguma krampjus, Krampī sindromu, letarģiju, cefalaģiju, vertigo, sirds darbības nepietiekamība ar ģībšanu, redzes zudumu, acu ābola muskuļu bojājumus, izvadorgānu ārstēšana, kuru bojājumi radušies no piespiedu aiztures.

Sarkstošā mušmire (Amanita rubescens (Pers.) Fr.

 Lieliska ēdamā sēne, kura paredzēta tikai pieredzējušiem sēņotājiem, jo to pavisam viegli var sajaukt ar panteru mušmiri (Amanita pantherina).

Sarkstošās mušmires cepurīte ir liela 8-20cm diametrā, netīri sarkanīga vai pelēcīgi rozā, retā sarkanīgi brūna. Klāta ar netīri pelēkām zvīņām. Sākumā cepurīte ir olformas, vēlāk plaši atvērta, mitrā laikā gļotaina/ gluma. Mīkstums balts, griezuma vietā vai vietā, kur to traumējuši kāpuri iekrāsojas sārta. Pēc garšas līdzīga vistas gaļai. Lapiņas baltas, nobriedušai sēnei lapiņas mēdz palikt sārtas, plankumainas. Kātiņš 7-15cm garš un 1.5-2.5cm diametrā, dobjš, pie pamatnes olformas, balts, vēlāk sārts, ar nokarenu, garu gredzenu. Augšpusē gredzens ir rievots, apakšpusē rozīgs.

Sarkstošo mušmiri visbiežāk var sastapt lapu koku un jauktos mežos. Aug uz visa veida augsnes. Augļķermeņi parādās no jūlija līdz pat oktobrim. Der zināt, ka sarkstošā mušmire bieži veido audzes kaimiņos ar pantēru mušmiri.

Svaigos augļķermeņos ir atrasts betaīns (vitamīnam līdzīga viela, holīna atvasinājums), kuram piemīt fizioloģiska aktivitāte. Betaīnu izmanto kā ārstniecības līdzekli- uztura bagātinātāju.  Tradicionāli betaīns tiek pielietots kā hepatoprotektors vai metabolisks līdzeklis. Tas ir pievienots vairums aknu ārstējošo preparātu sastāvā.

Betaīnu perspektīvi vēlas izmantot arī pret Alcheimera slimību, taču tā ir tikai perspektīva. Ir pētījumi, ka lietojot betaīnu lielās devās var būtiski samazināt krūts vēža attīstības iespēju.

Baltā mušmire ir nāvīgi indīga sēne, tā pēc indīguma neatpaliek no zaļās mušmires. Abu sēņu saindēšanās simptomi ir līdzīgi un to galvenais cēlonis ir alfa amanitīns. Tāpat arī, ja saindējas un nomirst no šīs sēnes, ārsti visdrīzāk iemeslu ierakstīs- zaļā mušmire.

Sēne ir viscaur balta, retāk ar dzeltenu nokrāsu. Cepurīte sākotnēji plati konusveidīga, nobriestot izliekta, nereti ar nelielu padziļinājumu centrā, 5-10 cm diametrā. Gļotaina, lipīga, esot sausa- spīdīga ar taisnām vai vāji izliektām malām. Krāsa var būt arī pelēcīgi balta, retāk ar rozā toni. Lapiņas smalkas, baltas un biežas. Kājiņa 8-15cm gara, 1.5-2.5cm diametrā, cilindriska, nereti izliekta, šķiedraina, samtaini zvīņaina ar paplašinātu pamatni. Nereti dziļi ieaugusi augsnē. Gredzens plats, samtains, pārslains, vāji rievots, sadalās fragmentos- nobriestot mēdz izzust vispār.

Smarža sēnei sākumā ir salda, sēnei nobriestot tā paliek nepatīkama. Mikorīzu savienību veido ar dažādiem kokiem. Patīk augt smilšainā augsnē, mitrumā starp eglēm, priedēm un mellenes mētru. Sastopama sākot ar maiju līdz oktobrim. Izvēlas augt vientuļi, retāk grupās līdz 5 eksemplāriem. Nekad neveido “Raganu apļus”.

Visbiežākā saindēšanās notiek, kad balto mušmiri ievāc kā jaunu atmateni vai kamēr tā vēl ir olformas un tikko sākusi šķilties, uzskata to par ēdamo pūpēdi.

Ārstnieciskā nozīme ir tādi pati, kā zaļajai mušmirei. Tikai balto mušmiri neizmanto homeopātijā un tā netiek ievākta apzināti.

Lasīt par sarkano mušmiri ->