Meža zemenei ir īss saknenis, smalkas saknītes, gari un
ložņājoši dzinumi- ūsa un stāvs stublājs. Lapas sakārtotas saknes rozetē,
trīsdaļīgas, ar pielapēm uz gariem kātiem, augšpusē zaļas vai tumši zaļas,
apakšā pelēcīgas. Saknenis brūnā krāsā, novietots horizontāli vai slīpi, resns,
īss no kura aug saknes un rozetveidā lapas. Ziediņi balti, 2cm diametrā uz
gariem ziedkātiem. Ziediņam ir piecas baltas ziedlapiņas. Zied sākot ar maiju
līdz jūlijam. Augļi- daudzskaitlīgi riekstiņi, kuri ir ieauguši gaļīgā, sulīgā,
saldā, olveidīgā, spilgti sarkanā ogā- zemenē! Augļi nobriest jūnijā- jūlijā.
Ārstniecībā izmanto nobriedušus augļus un lapas, augļus ievāc
agri no rīta, tiklīdz izžūst rasa vai dienas beigās. Žāvē piespiedu žāvētājos
60-65C grādu temperatūrā. Lapas ievāc auga ziedēšanas periodā, ar kātiņiem ne
garākiem par 1cm. Žāvē piespiedu žāvētājos nepārsniedzot 45C grādu temperatūru,
vai uz sietiem, labi vēdināmā telpā, lapas klāj plānā slāni, laiku pa laikam
tās apmaisot. Saknes un sakneni rok rudenī vai agrā pavasarī, attīra no
smiltīm, atdala sīkās saknes, skalo aukstā ūdenī un žāvē labi vēdināmā telpā,
ēnā. Žāvētas ogas, spilgti sarkanā krāsā, patīkamu un savdabīgu aromātu, skābi-
saldas garšas. Lapas uzglabā maisiņos ne ilgāk par 1 gadu, ogas- 2 gadus,
saknes- 3gadus.
Meža zemenes augļos ir askorbīnskābe (20-50%), karotīns
(0,3-0,5mg/%), vitamīns B1, cukuri (10-15%), ābolskābe un salicilskābe, nelielā
daudzumā miecvielas, pektīnvielas 1,5%), antociānu savienojumi: pelargonidīna
tripalantozīds un cianīda triglikozīds. Lapās ir askorbīnskābe (250-280mg/%) un
alkaloīdu pēdas.
Ārstnieciskā nozīme
Augļi
un lapas ir vērtīgs vitamīnu avots. Meža zemenes augļiem piemīt vispār
stiprinošas, pretiekaisuma, antiseptiskas, žulti dzenošas, urīna dzenošas,
pretcingas, hipoglēmiskas īpašības, un mazliet vēdera izeju veicinoša
iedarbība. Uzlabo asinsrades procesus un vielmaiņu, veicina holesterīna izvadi
no organisma. Lapas iedarbojas hipotensīvi, asiņošanu apturoši, pretiekaisuma,
savelkoši, antimikrobi, dezodorējoši, balinoši un brūču dziedējoši.
Tautas
medicīnā meža zemenes lapas izmanto, lai ārstētu cingu, kā asiņošanu apturošu,
savelkošu un urīna dzenošu līdzekli. Augļiem piemīt daudz vērtīgu īpašību un ir
uzskatāms par diētisku līdzekli, kurš ir īpaši vērtīgs mazasinības,
avitaminozes un pēc slimošanas un operāciju periodā.
Meža
zemenes augļu spirta izvilkums ir unikāls līdzeklis, lai aizsargātu ādu no
saules iedeguma un vasaras raibumiem, kā arī radzenes saduļķošanās gadījumā.
Lapas un saknes izmanto brūču un čūlu ārstēšanai, tām piemīt diurētiskas
īpašības un tās labvēlīgi ietekmē liesu. Mutes skalošana ar lapu un sakņu
novārījumu stiprina smaganas un kustošus zobus. Zemeņu augļu nostādinājumu
lieto sāpju gadījumā sirds rajonā, hipertonijas, aterosklerozes, gastrīta,
kolītu, holecistīta ārstēšanai. Saknes un lapu nostādinājumu lieto nierakmeņu,
aknu slimību, podagras, aterosklerozes, caurejas ārstēšanai. Ar lapu
nostādinājumu ārstē aknu, nieru slimības un rahītu, hemoroīdus un kolītu. Ar
lapu novārījumu ārstē bronhiālo asmu, gastrītu un kolītus.
Meža
zemenes sula pazemina cukura līmeni asinīs, to dzer pa 4-6 ēdamkarotēm dienā,
cukura diabēta gadījumā.
Zemeņu
ogas vislabāk ir lietot kopā ar krējumu vai pienu, jo tādi labāk uzsūcas
organismā tās bioloģiski aktīvās vielas.
Taču vienmēr ir jāatceras,
ka daudz cilvēku ir jūtīgi pret zemeni un tā lielos daudzumos rada alerģisku
reakciju- nātrene, slikta dūša, nieze, gļotādu uztūkums un līdzīgi. Protams, ja
novērojat alerģisku reakciju, tad labāk šo augu nelietot.