Melnā
cūcene- 1-1,5 m augsts vasarzaļš krūms ar stāviem vai noliektiem zariem, kuri
klāti ar dzeloņiem. Salcietīgs. Vidēji izturīga pret noēnojumu. Priekšroka
auglīgām, ar humusu bagātām augsnēm. Sastopama retāk, kā zilganā kazene, reti
ceļmalās un grāvmalās.
Zied
no jūnija līdz augustam, ogas nogatavojas augustā- septembrī. Gatavas ogas ir
melnā krāsā!
Ārstnieciskam
nolūkam izmantojamas ir visas auga daļas, īpaši jaunās lapas, saknes un gatavi
augļi. Augu ievāc visu vasaru. Lapas žāvē apēnotā un labi vedināmā telpā vai
žāvētājos nepārsniedzot 50C. Sausām lapām ir jāsaglabā sava zaļā krāsa, ja tā
mainās, tad ārstnieciskiem nolūkiem lapas nav derīgas.
Saknes
rok, skalo tekošā ūdenī, attīra no mazām blakus saknēm. Tālāk tās griež
gareniski un krusteniski mazākās daļās un izklājot plānā slānī žāvē žāvētājos
40-50C temperatūrā. Saknes tiek uzglabātas elpojošos maisos vai kartona kastēs
līdz 3 gadiem.
Svaigas
ogas glabājas vidēji 20 dienas, tāpēc tās var uzglabāt arī saldētā veidā.
Melnai cūcenei ir visnotaļ
vērtīgs ķīmiskais sastāvs. Augā ir lielā daudzumā miecvielas, flavonu un
pektīna vielas, tokoferoli, karotīns, organiskās skābes, cukurs, glikoze,
fruktoze, vitamīni (augļi ir īpaši bagāti ar PP un C vitamīnu).
Ārstnieciskā nozīme
Melnai
cūcenei piemīt vispār stiprinošas, sviedrējošas un savelkošas īpašības. Auga
lapas iedarbojas asiņošanu apturoši, brūču dziedējoši un sastrutojumu
ārstējoši.
Melnās
cūcenes saknes, iedarbojas, kā pretiekaisuma un urīna dzenošs līdzeklis. Ogas
uzlabo vielmaiņu un aktivizē zarnu darbību. Svaigas ogas un to sula lieliski veldzē
slāpes.
Tautas
dziednieki melno cūceni izmanto jau no seniem laikiem un visnotaļ plaši. Melnā
cūcene un uz tās pamata izveidota fitotēja ir efektīva klepus, diarejas, kuņģa
čūlas, gastrīta, nervu sistēmas problēmu gadījumā.
Ir
iespējams arī ievākt svaigas lapas un tās novārīt kā tēju, tā būs lietderīga,
lai ārstētu aknu un kuņģa problēmas, kā arī kā vispār stiprinoša un nomierinoša
efekta tēja.
Kuņģa
vai dzemdes asiņošanas gadījumā, melnās cūcenes lapu novārijumu lieto katras
2-3 stundas. Plaušu asiņošanu gadījumos pievieno klāt arī melnās cūcenes
sakni.
Ar
ārstniecisku un profilaktisku nolūku, melnās cūcenes lapu un sakņu novārījumu
lietot nierakmeņu slimības gadījumā, īpaši pirms operācijas periodā. Melnās
cūcenes sakņu novārījumu pielieto arī lai skalotu kaklu angīnas un tonzilīta
gadījumā. Lapu uzlējumu lieto cukura diabēta profilaksei un smagu menstruāciju
atvieglošanai.
Augļu
un lapu sulu izmanto ginekoloģisku slimību, kolīta ārstēšanā, kā arī lai
spēcinātu zarnu peristaltiku, anēmijas gadījumā, tāpat arī lieto kā pret
helmintu līdzekli.
Melnās
cūcenes lapu tēja ir ieteicama, lai mazinātu neirozes klimaksa laikā,
skalošanām ilglaicīgu un sāpīgu mēnešreižu, patoloģiska klimaksa, biežu asins
pieplūdumu galvā, bezmiega, nefropātijas un cukura diabēta (īpaši grūtnieču)
gadījumā. Svaigas melnās cūcenes ogas mazina locītavu sāpes, kuras radušās sāļu
nogulsnēšanās dēl, palīdz reimatisma gadījumā, mazina iekaisumus aknās un urīna
pūslī, attīra asinis, iedarbojas kā prettārpu līdzeklis.
Kā
spēcīgu pret audzēju un pret vēža līdzekli, dziednieki iesaka katru dienu, visu
ziedēšanas laiku, lietot šķipsnu melnās cūcenes ziedlapiņu, svaigā veidā-
salātos. Tautas medicīnā ar melnās cūcenes saknes pulveri, kurš novārīts vīnā,
ārstē nierakmeņu slimību. Un medū novārīta sakne noder tūskas ārstēšanai.
Kosmetoloģiski
no sasmalcinātām melnās cūcenes lapām, liek aplikācijas uz ekzēmām, trofiskām
čūlām, dermatozēm un nedzīstošām brūcēm.