Latvijā visbiežāk sastapsies šādus segliņus:
- Euonymus europaeus L. – Eiropas segliņš;
- Euonymus verrucosus Scop. – Kārpainais segliņš.
Segliņu dzimtā ir gan mūžzaļi, gan lapu atmetoši krūmāji un
koki, tiem parasti ir apaļi vai četršķautņu stublāji, nereti uz tiem veidojas
korķveidīgi veidojumi, pretēji izkārtotām un gludām lapām.
Segliņu ziedi ir maziņi, savākti pa 4-5 pazaru vairogveida
vai čemurveidīgās ziedkopās. Ziedi ir brūngani vai zaļi. Ziedi atveras pēc lapu
atplaukšanas.
Auglis ir ādaina, sausa, parasti četrdaļīga kārbiņa, kurā
atrodas baltas, saranas vai sarkani melnas sēklas. Nenobriedušas kārbiņas ir
maigi zaļā krāsā, taču nobriestot iegūst dzeltenu, rozā, sārtu, aveņu, bordo
vai tumši purpura krāsu- atkarīgs no sugas.
Euonymus europaeus L. - Eiropas segliņš ir krūms, augumā
2-3m. Stublāji četršķautņu, lapas parastas, lielas, elipsveidīgas formas,
ādainas, tumši zaļā krāsā. Rudens sākumā līdz rudens vidum lapas kļūst izteikti
sarkanas.
Ziediņi sīki, zaļā krāsā. Četrdaļīgās kārbiņas nobriestot kļūst
dzelteni- sarkanas.
Euonymus verrucosus Scop. – Kārpainais segliņš ir neliels
krūms, augumā 1-2,5m. Nosaukums ir veidojies no tā, ka šai sugai uz stublāja
veidojas lielos daudzumos brūni-melni uzaugumi. Lapas izkārtotas pretēji,
ovālas formas uz īsiem lapu kātiem, smailas galos. Augšpusē dzeltenīgi zaļas
krāsas, apakšpusē gandrīz dzeltenas.
Ziedi nelieli (<1cm dia.), veidojas uz gariem pazaru
ziedkātiem, pa 3-5 ziediem, vairoga formas ziedkopā. Auglis ir četrdaļīga
kārbiņa, tumši sarkanā krāsā, tā ir bumbieru formas, mazliet saplacināta un
atveras nobriestot. Sēklas melnā krāsā, spīdīgas.
Zied augs no maija vidus līdz jūnija vidum, augļi nobriest
septembrī.
Ārstnieciskam nolūkam izmanto mizu, lapas, augļus un saknes.
Lapas ievāc augļu nobriešanas sezonā, šajā laikā tās ir vismazāk indīgas, taču
tām piemīt arī vājāka ārstnieciskā vērtība. Mizu un augļus ievāc rudenī. Žāvē
labi vēdināmā vietā un pēc izžūšanas mizu sasmalcina.
Segliņu lapās ir fitosteroīdi, triterpenoīdi, alkaloīdi un bioflavonoīdi.Zaros
atrasts evolīns, kurš arī pieskaitāms alkaloīdu grupai. Augļos, neskaitot
glikozi, satur karotonoīdu, triacetīnu, ciklitolu. Sēklās atrasti polisaharīdi,
seskviterpenoīdi, glikozīdi, steroīdi, augstākās taukskābes. Auga sēklās ir
30-45% dažādu eļļu.
Ārstnieciskā nozīme
Praktiski visi segliņu paveidi ir indīgi. Taču mazās devās
nostādinājumus un novārījumus, tautā lieto dažādu slimību ārstēšanai, taču augs
netiek izmantots oficiālajā medicīnā. Augļi un lapu, sakņu nostādinājums rada
caureju veicinošu efektu, palielinot devu rada vemšanu.
Segliņu preparātiem piemīt pret helmintu, pret parazītu, stiprinoša,
spazmolītiska iedarbība. Hipertonijas un sēnīšu slimību gadījumā nostādinājums
un novārījums spēj iedarboties labvēlīgi.
Segliņus jau sen iepazinuši ir tautu zintnieki, lai arī tas
ir stipri indīgs, taču tam ir daudz vērtīgo īpašību. Visbiežāk, ārstniecībā
pielieto tieši Eiropas segliņu un kārpaino segliņu, citas sugas retāk. Tos
izmanto stipru galvas sāpju un nervu sistēmas traucējumu gadījumā. Ar to
palīdzību stiprina imunitāti, jo tam piemīt pretvīrusu iedarbība.
Tautā ar segliņa palīdzību ārstē hipertoniju un veģetatīvo
distoniju, zarnu disbakteriozi, ascītu, hepatītu, agrāk ārstēja arī malāriju.
Nostādinājumus pielieto pret visa veida ādas slimībām- arī lai atbrīvotos no
parazītiem, utīm un ērcēm.