Sarkanais plūškoks ir paliels krūms vai neliels koks, kurš augumā sasniedz 2-5m. Stipri sazarots. Augs ir vasarzaļš un viegli sajaucams ar tā radinieku- melno plūškoku. Ja nav padziļinātas zināšanas par šo sugu, tad to atšķirt var tikai ogu sezonas laikā. Miza pelēkbrūna. Lapas smailas, zobotas, izstieptas formas, tumšā smaragdzaļā krāsā. Izkārtotas pretēji, nepāra plūksnaini saliktas. Taču dažkārt ir sastopami krūmi ar sarkanas nokrāsas lapām. To lapās ir palielinātā koncentrācijā pigments- antocianīns. Ziedi nelieli, dzeltenzaļā krāsā, izkārtoti konusveidīgā skarā. Auglis ir sarkans kaulenis, kurš atrodas blīvā skarā. Augs zied maijā un augļi nogatavojas augustā. Bet augļus varat sastapt kokā līdz vēlam rudenim.
Augs plaši izplatīts visā Latvijas teritorijā un to varat satikt gan dažādos apstādījumos, gan jau pārgājušus savvaļā. Augu var samērā viegli atpazīt arī ziedēšanas laikā, tas visnotaļ nepatīkami un asi smaržo. Sarkanā plūškoka iemīļotākās augšanas vietas ir tīrumi, grāvmalas, mežmalas.
No ķīmiskā viedokļa augs ir pētīts ārkārtīgi maz, jo tās netiek izskatīts ar perspektīvu farmācijā, attiecīgi arī naudas pētījumiem nav. Taču, lai arī valda uzskats, ka sarkanais plūškoks ir toksisks un nav lietojams uzturā. Tas ir ieguvis savu pielietojumu gan kulinārijā, gan tautas dziedniecībā. Tik daudz cik jāmāk pareizi sagatavot šī auga izmantojamās daļas- parasti tie ir augļi. Ogas kļūst drošas pēc pareizas termiskās apstrādes. Ēdot svaigas var rasties ļoti nopietnas saindēšanās sekas. Augs satur vielas, kuras mūsu organismā pārtop par zilskābi.
Ievāc tikai un vienīgi nobriedušus augļus, jo nenobrieduši rada pastiprinātu bīstamību cilvēka veselībai. Parasti ievākšanu veic augusta vidū vai beigās. Ievāc visu ogu skaru un žāvē apēnotā vietā ar labu ventilāciju. Var, protams, žāvēt arī piespiedu žāvētājos, nepārsniedzot 45C.
Dabā bieži var sastapt divus šīs sugas pārstāvjus- melno plūškoku un sarkano plūškoku. Bet kādas tad ir šo abu krūmu/ koku galvenās atšķirības. Protams, tā ir augļu krāsa, bet ne vienmēr sastopam šo koku augļu laikā. Ir populāri ievākt melnā plūškoku ziedus, tad te der vērst uzmanību uz smaržu- sarkanajam tā būs asa un nepatīkama, melnais smaržos patīkami, maigi pēc mandelēm. Vizuāli melnais plūškoks no sarkanā plūškoka atšķiras minimāli gan ziedi, gan lapas tiem ir līdzīgi. Tik daudz cik sarkanajam plūškokam lapas ir spilgtākas (tas ja ir iespēja salīdzināt abus vienlaikus).
Kaut arī sarkanais plūškoks nav sevišķi populārs tautas dziedniecībā, tā indīguma dēļ. Taču arī tajā ir gana daudz vērtīgo elementu. Tajā ir E, B grupas un A vitamīni, organiskās skābes, tanīni un miecvielas, parafīna savienojumi, dabīgie cukuri, esteri un sveķvielas, aminoskābes, kalcijs, dzelzs, kālijs un selēns, varš, nātrijs, cinks un fosfors.
Ārstnieciskā nozīme
Lietojot augu uzmanīgi var iegūt arī gana daudz vērtīgu elementu savai veselībai. Tautas medicīnā ar sarkanā plūškoka augļiem ārstē plaušu orgānu slimības, nieru un aknu slimības, locītavu slimības un iekaisumus (artrīts, radikulīts, reimatisms), ādas iekaisumus un slimības (zvīņēde un ekzēmas), mutes dobuma saslimšanas. Daži tautas zāļinieki šo augu izmanto arī onkoslimību ārstēšanai un klimaksa atvieglošanai. Bieži, ārstniecībā izmanto termiski neapstrādātus sarkanā plūškoka augļus un te ir jābūt ārkārtīgi uzmanīgam ar devu ievērošanu un nepārsniegt lietošanas kursu.
Auga preparātus izmanto ne tikai iekšķīgi, dažādu slimību ārstēšanai. Šo augu plaši pielieto arī skaistumkopšanā. Mūsu variantā, mājas kosmētikā. Biežāk izmanto auga ziedus, retāk lapas un augļu mīkstumus. Auga līdzekļi palīdz atbrīvoties no pinnēm, ādas iekaisuma, spēj regulēt ādas taukainību un palielina tās tonusu.
Ar auga novārījumu labi ir skalot matus, īpaši gadījumos, ja krīt ārā mati.
Interesants novērojums- ar sarkanā plūškoka ogām var lieliski tīrīt ādu, izmantot ziepju vietā. Parasti stipri netīrām rokām pietiek ar pāris ogām, kuras izbrucina plaukstās, tā lai no tām izdalās sula.