Koks augumā 10-35m. Lapas izkārtotas pretēji, parastas, uz
gariem lapu kātiem, apaļi- stūrainas, 10-15cm diametrā, zvaigžņoti daivotas ar
5-7 trīsstūra daivām, smailas galos. Ziedi divdzimuma, dzeltei zaļi, samērā
lieli (~1cm diametrā), izvietotas vairogveida ziedkopās.
Auglis- divspārnis ar vienu sēkliņu katrā cirksnī. Parastā
kļava zied pavasarī pirms kokam parādās lapas, aprīlī- maijā, augļus nogatavina
septembrī. Apputeksnējas ar bišu un kameņu palīdzību.
Ārstnieciskā vērtība piemīt koku jaunajām daļām (miza,
lapas, dzinumi, augļi un ziedi, protams, sula), ir gadījumi, kad izmanto
nobriedušas sēklas. Jaunās lapas ievāc vasaras sākumā, tās apvītina saule un
žāvē labi vēdināmās un ēnainās vietās, vai arī žāvētājos. Jauno mizu ievāc
pavasarī, kad sākas sulas kustība. Pumpurus ievāc agrā pavasarī, pirms tie
plaukst, kad tie ir piebrieduši. Pirms žāvēšanas, tos novieto vēsā telpā uz
ilgāku laiku. Ziedus ievāc pašā ziedēšanas sākumā, izklāj irdeni, plānā slānī,
žāvē ēnā, noslēptus no tiešiem saules stariem, vai žāvētājos. Augļus ievāc jau
nobriedušus, žāvē piespiedu žāvētājos vai cepešu krāsnīs. Visas augu daļas var žāvēt
piespiedu žāvētājos, nepārsniedzot 50-60C. Drogu uzglabā papīra maisos ne ilgāk
par 2 gadiem.
Parastās kļavas ķīmiskais sastāvs izpētīts ir maz. Sulā ir
sastopamas organiskās skābes (īpaši askorbīnskābe). Augļos, mizā, dzinumos un
lapās ir atrasti saponīni, alkaloīdu paliekas un miecvielas. Turklāt lapās ir
atrasti ogļhidrāti, alkaloīdi, aldehīdi (alfa-heksānu un beta- heksānu),
organiskās skābes (etiķskābe, dzintarskābe, ftalskābe), kaučuks, karotinoīdi
(alfa-, beta- karotīns, ksantofils u.c.), slāpekli saturoši savienojumi
(metilamīns u.c.), C, E vitamīns, fenolkarbonātskābes (salicilskābe, galskābe),
flavonoīdi, antociāni, augstākās taukskābes, lipīdi (fitinillinolenāts). Sēklās
ciklotoli, kaučuks un augu tauki.
Ārstnieciskā nozīme
Parastai kļavai ir izteiktas pretvīrusu, tonizējošas un
antibakteriālas (pret gramnegatīviem un grampozitīviem vīrusiem un baktērijām)
īpašības. Lapām piemīt urīna dzenošas, temperatūras mazinošas, brūču
dziedējošas, žulti dzenošas, antiseptiskas, pretiekaisuma, sāpju remdējošas,
organismu stiprinošas īpašības. Papildus šīm vērtīgajām īpašībām, parastā kļava
spēj normalizēt arī gremošanas trakta darbību, noņem bakteriālus iekaisumus,
labvēlīgi ietekmē CNS, uzlabo muskuļu darbību un aptur iekšējo asiņošanu,
mazina arteriālo asinsspiedienu, atbrīvo no sāpēm locītavās.
Ārstnieciskām vajadzībām parasto kļavu pielieto tikai tautas
medicīnā. Parastās kļavas miza ir efektīvs pretiekaisuma un antibakteriāls
līdzeklis. Jaunās lapas, dzinumi un ziedkopas dziednieki izmanto, kā spēcīgu
pretvīrusu, tonizējošu un pretvemšanas līdzekli. Turklāt, tautas medicīnā
ziedus lieto, gremošanas trakta slimību, rīkles problēmu, pneimonijas, vīrusu
infekciju, hepatīta un asu respiratoro infekciju ārstēšanai.
Parastās kļavas lapu nostādinājumu lieto nierakmeņu, nieru un
urīnpūšļa slimību, skrofulozes ārstēšanai. Parastās kļavas lapu un sēklu
novārījumu, iesaka lieto augšējo elpceļu slimību, asu respiratoro slimību,
herpes vīrusa, plaušu iekaisuma un mutes dobuma iekaisuma gadījumā. Parastās
kļavas lapu novārījumu iesaka lietot pēc dzemdībām. Parastās kļavas sulu ieto
cingas gadījumā, kā organisma stiprinošu līdzekli. Siltu kļavas sulu ar pienu
var lietot pavasarī pret klepu. Parastās kļavas miza lieti noder caurejas novēršanai,
tās novārījumu var arī ierīvēt galvas ādā, lai stiprinātu matu saknes. Svaigi
smalcinātas lapas liek uz brūcēm un čūlām, lai tās ātrāk dzītu, noplaucētas
lapas uz furunkuliem.
Nav ieteicams lietot
Lietojot parastās kļavas līdzekļus blaknes parasti nenovēro,
neskaitot individuālu nepanesamību. Taču grūtniecības un laktācijas periodā
parastā kļava nav ieteicama. To nelieto arī mazu bērnu ārstēšanai.