Mūžzaļš skujkoks, kurš izaug 25-40m augstumā. Koks
ir ar pelēcīgu mizu un konisku vainagu, Eglei ir virspusēja sakņu sistēma,
tāpēc ir viegli apgāžama vējainā laikā. Skujas ir četršķautņu, jaunas skujas ir
gaiši zaļas, vecākas tumši zaļas. Skujas vidēji 1.5-3 cm garas, izkārtotas uz
dzinumiem rindās un turas vidēji 6 gadus.
Apputeksnēšanās notiek maijā. Mātišķie augļi nobriest
rudenī, tiem ir iegarena forma līdz 14-15cm garumā un 4-5cm diametrā. Sēklas
olveida ar spicu galu, sarkani- brūnā krāsā, apmēram 4m lielas. Līdz ziemas
vidum, sēklas paliek čiekuros, no kuriem izbirst sākot no janvāra līdz martam.
Parastā egle sāk ražot sēklas sākot no 20-60 gadu vecumam, tas ir atkarīgs no
apstādījumiem, jo mazāk egles, jo ātrāk tās sāk ražot. Egle sēklas ražo reizi
4-5 gados. Egles vidējais mūža ilgums ir 200-300 gadi.
Egle ir prasīga pret augsni, tā neaugs sausās un
pārlieku mitrās vietās. Kamēr tā ir jauna, tā spēj augt arī apēnotā vietā.
Ārstnieciskiem nolūkiem izmanto skujas, jauno
dzinumu galotnītes, pumpurus, negatavos čiekurus un sveķus.
Negatavos čiekuros,
pumpuros un skujās ir augsts ēterisko eļļu, miecvielu, sveķvielu un karotīna
saturs, tāpat arī dzelzs, mangāna, vara un alumīnija sāļi. Parastā egle satur
miecvielas, askorbīnskābi, sveķus, minerālos sāļus. Askorbīnskābs saturu
ietekmē egles augšanas vieta, maksimāli tā var būt 300-400mg %. Miecvielu
saturs egles mizā ir vidēji 7-16%. Egles sveķi satur terpentīnus, sveķus,
ēteriskās eļļas, skudru un dzintara skābi.
Ārstnieciskā nozīme
Jauno čiekuru un pumpuru izvilkumam piemīt pret
mikrobu, spazmolītiska un desensibilizējoša iedarbība. Ēteriskās vielas un
miecvielas ir uzskatāmas par pamata aktīvajām egles ārstniecisko īpašību
komponentēm.
Skujas ir askorbīnskābes, karotīna avots, kā arī
hlorofila, kurš regulē vielmaiņu, uzlabo asinsriti, rada urīndzenošu, žults
dzenošu, atsāpinošu un baktericīdu iedarbību. Ieteicams izmantot to urīnvadu
sistēmas saslimšanas gadījumos. Egļu skujās esošie fitoncīdi attīra urīna
izvada orgānus.
Egles izmantošana ir ievērojama, ar tās
pielietošanas plašumu. No pumpuriem gatavo novārījumus, kuriem piemīt žults
dzenoša, urīndzenoša, atkrēpošanu veicinoša, dezinficējoša, sviedru dzenoša un
pretsāpju iedarbība. Novārījumu plaši pielieto arī augšējo elpceļu saslimšanu
ārstēšanai- bronhīts, hronisks plaušu iekaisums, plaušu tuberkuloze, kā arī
reimatisma, podagras, nierakmeņu, tūskas, žults pūšļa iekaisuma, kašķa un ādas
slimību ārstēšanai.
No pumpuriem var pagatavot arī sīrupu, kurš spēs
palīdzēt mikroinfarktu gadījumā. Preparāti, kuri ir pagatavoti no pumpuriem un
skujām tiek lietoti arī ārīgi podagras, reimatisma, ādas slimību un nervu
saspringuma gadījumā (izmanto vannās).
Jaunās skujas var nostādināt arī alkohola un iegūt
līdzekli pret avitaminozi un cingu. Var novārīt arī jaunos čiekurus, ar kuru
palīdzību ārstēt angīnu, tonzilītu, laringītu, traheītu, haimorītu un
vazomotoro rinītu. Sveķus veiksmīgi pielieto furunkulu un pūžņojošu brūču
ārstēšanai- tos var izmantot svaigus, taču ja nepatīk lipīgā konsistence, tos
var pievienot dažādām smērēm.