Parastai apsei ir kolonveidīgs stumbrs, kurš spēj sasniegt
līdz pat 35m augstumam un vairāku metru diametrā. Koks ir atraugošs un dzīvo
vidēji 80-90 gadus, retāk līdz 150 gadiem. Koksne tam ir mīksta un pakļauta
biežām saslimšanām. Rezultātā lielus un veselus kokus sastapt ir samērā
sarežģīti.
Sakņu sistēma kokam ir dziļa pie tam spēcīgi attīstās
piesaknes.
Jaunām apsēm ir gluda miza, gaiši zaļa vai zaļi pelēcīga,
kura plaisā un kļūst tumšāka ar gadiem. Ziedi balti ar zāļu nokrāsu.
Lapas noapaļotas, dažkārt rombiskas, izkārtotas pamīšus.
Lapas no 3-7cm garas, smailas vai trulas augšpusē, ar noapaļotu pamatni, mala
jomaina. Lapu kāti gari, kas nodrošina lapu raksturīgo trīcēšanu. Rudenī lapas
maina krāsu- no zaļām līdz zeltīti- dzeltenai un brūni- sarkanai krāsai.
Parastā apse ir atsevišķu dzimumu augs. Ziediņi maziņi,
neizteiksmīgi, izvietojas skarās. Vīrišķās skaras sarkanīgā krāsā, garumā līdz
15cm, sieviešu skaras zaļganas, slaidākas, kā vīriešu. Zied parastā apse pirms
tai izplaukst lapas, parasti, aprīļa beigās- maija sākumā. Sēklas nobriest pēc
35 dienām, tad tās tiek izkaisītas ar vēja palīdzību. Tās uz mitras augsnes
izdīgst 1-2 dienu laikā. Parastā apse nobriest līdz ziedēšanai 10-12 gadu
laikā, pēc tam ziedēšana un sēklu nogatavināšana notiek ik gadu.
Augļi- mazas kārbiņas, kuras iekšpusē ir ar spalvām klātas
sēklas.
Parastā apse zied līdz mirklim, kad tai sāk parādīties lapas.
Lapas ievāc maija sākumā vai jūnijā. Lapas žāvē ēnā, vai piespiedu žāvētājos
nepārsniedzot 60C temperatūru. Pumpurus ievāc līdz tie atplaukst (žāvēšanu veic
piespiedu žāvētājos vai krāsnīs).
Apses mizu ievāc ne tikai no jauniem kokiem, resnumā 7-8cm,
bet arī no tieviem zariņiem, sākot ar 20 aprīli līdz 1 jūnijam- sulu laikā.
Ievākto mizu, griež gabalos līdz 3-4cm garumā, žāvē uz
sietiem vai žāvētājā, nepārsniedzot 60C temperatūru. Mizu nedrīkst žāvēt saulē,
tādi tā zaudēs savas vērtīgās īpašības. Ievākto drogu drīkst uzglabāt ne ilgāk
par 3 gadiem.
Parastās apses lapas satur glikozīdus, tai skaitā salicīnu,
karotīnu un askorbīnskābi, proteīnus, taukus un šķiedrvielas.
Mizā atrasti glikozīdi (salicīns, salikorotīns, tremulacīns,
rūgtie glikozīdi, populīns), ēteriskā eļļa, pektīni, salicilāze, miecvielas.
Apses mizā ir daudz vērtīgu mikroelementu: varš, molibdēns, kobalts, cinks,
dzelzs, jods, niķelis.
Parastās apses pumpuri satur sevī glikozīdus salicīnu un
populīnu, benzoskābi un ābolskābi, miecvielas, ēteriskā eļļa, ogļhidrāti un
citi savienojumi.
Parastās apses koksnē ir celuloze, nektazāns un sveķvielas.
Lapās ir ogļhidrāti, organiskās skābes, karotinoīdi, C
vitamīns, karotīns, flavonoīdi, fenolglikozīdi, antociāni un miecvielas.
Ārstnieciskā nozīme
Parastās apses miza sevī ietver bioloģiski aktīvās vielas,
kas nosaka tās farmakoloģiskās īpašības.
Fenolglikozīdi izmantojami, kā prethelmintu līdzekļi (īpaši
pret opistrohozēm), miecvielas un organiskās skābes, ēteriskās eļļas un
rūgtvielas piešķir augam žulti dzenošas, pretiekaisuma, baktericīdas un
spazmolītiskas īpašības.
Parastās apses mizas novārījums labvēlīgi ietekmē aknu
darbību, palīdz izvadīt sīkos akmeņus no žultspūšļa.
Apses ekstrakts sevī satur lielu daudzumu C vitamīna, tādi
lietojot parastās apses līdzekļus, var papildināt tā deficītu.
Augam antihelmintās īpašības piešķir fenolglikozīdi,
saligenīna atvasinājumi- salicīns, populīns, tremuloidīns, tremulacīns,
salikortīns.
Parastās apses ekstraktam ir īpatna iedarbība uz helmintiem:
tas iekļūst parazītā caur tā ādu, sagrauj to iekšējo orgānu struktūru, tādi
nobendējot parazītu.
Klīniskie pētījumi, kuri noteica mizas ekstrakta iedarbību
helmintiem, izpētīja arī auga toksiskumu un noteica, ka miza ir vāji toksiska
un nav tendēta radīt alerģisku reakciju.
Parastās apses pumpuri, žāvēti un saberzti pulverī, sajaukti
ar eļļu noderēs, kā pretiekaisuma un brūču dziedējoši līdzekļi, apdegumu, hronisku
čūlu un hemoroidālo mezglu mīkstināšanai. Tautas zintnieki apses pumpurus ūdens
nostādinājumos iesaka dzert locītavu slimību, cistīta, urīna nesaturēšanas
ārstēšanai (grūtniecēm un daudz dzemdējušām sievietēm), kā arī prostatas
adenomas ārstēšanai.
Parastās apses spirta izvilkumu lieto gastrīta,
dizentērijas, hemoroīdu gadījumā. Malti pumpuri ietilpst ziežu sastāvā, kura palīdz
ārstēt sasitumus, trofiskās čūlas, hemoroīdus un locītavu slimības.
Tautas medicīnā apses mizas nostādinājumu iesaka lietot
caurejas, saaukstēšanās un klepus gadījumā. Šo nostādinājumu izmanto arī zobu
sāpju mazināšanai.
Parastās apses mizas novārījums tautas medicīnā ir uzskatāms
par labu līdzekli cingai, trūcēm, sifilisam un drudzim. Mizas novārījumus
pielieto gastrītu, diarejas, diabēta, pankreatīta, dažādu izcelsmju tūskas,
plaušu tuberkulozes ārstēšanai.
Tibetas medicīnā ar apses mizu ārstē priekšdziedzera vēzi.
Neiralģijas, radikulīta, išiasa gadījumā lieti noder svaigu
koku mizas novārījumi vannās.
Parastās apses mizas pelnus pievieno ziedēs pret ekzēmu, nostādījumos
pret adneksītu. Apses preparāti ir rekomendējami priekšdziedzera hipertrofijas
un urīnpūšļa slimību gadījumā.
Lapu sulu lieto iekšķīgi reimatisma ārstēšanai, ārīgi- pret čūsku
kodumiem, turklāt ar tiem apziež karpas un kašķi.
Jaunas lapas, kā kārstās kompreses izmanto uz sāpošajām
vietām, podagras, reimatisma un sāļu nogulsnēšanās locītavās gadījumos.