Balto krāsu cukurs iegūst pateicoties rafinācijai (attīrīšanai), taču daļa kristālu paliek caurspīdīgi. Dažādu veidu cukurs, sevī iekļauj dažāda daudzuma augu sulu- melasi, kura piešķir kristāliem dažādu balto toni.

Kā tiek ražots cukurs

Balto cukuru iegūst no cukura bietes. Ražošanas process sastāv no vairākiem tehnoloģiskajiem etapiem: ekstrakcija, attīrīšana, tvaicēšana un kristalizācija. Cukurbieti mazgā, sasmalcina, ievieto difuzorā, kurā ekstrahē cukuru ar kārsta ūdens palīdzību. Cukurbiešu pārpalikumi tālāk tiek atdoti mājlopiem uzturam.

Iegūtā difūzijas sula, sevī satur, apmēram, 15% saharozi, to jauc ar kaļķa emulsiju ar kuras palīdzību to attīra no smagajiem piemaisījumiem un laiž cauri oglekļa dioksīdu, kurš absorbē vielas, kuras neattiecas uz cukuru. Rezultātā iegūst jau attīrītu sulu- kuru savukārt attīra ar sēra dioksīdu un filtrē caur aktivēto ogli. Tālāk šo attīrīto sulu pakļauj tvaicēšanai, kā rezultātā iegūst šķīdumu ar 50-60% cukura sastāvu.

Kristalizācijas process, savukārt, ir vērsts lai iegūtu saharozes un melases maisījumu. Tālāk saharozi atdala no melases ar centrifūgas palīdzību. Pēc centrifūgas saharozi nepieciešams žāvēt (cukuru var lietot jau uzturā, atšķirībā no niedru cukura, kuras ražošanas process vēl turpinās).

Cukura vērtīgās īpašības

Rafinētā cukurā praktiski nav nekādu papildus mikroelementu, jo rafinācijai paredz produkta attīrīšanu no blakus produktiem. Baltajā cukurā ir nelielā daudzumā atrodams kalcijs, kālijs, nātrijs un dzelzs.

Baltā cukura īpatnība ir tā ātrā absorbcija cilvēka organismā. Nonākot saharozei cilvēka zarnu traktā, tā sadalās fruktozē un glikozē, kuras nonākot asinīs palielina cilvēka enerģētiskos resursus.

Glikozes radītā enerģija nodrošina metabolisma procesus organismā. Aknās pateicoties glikozei veidojas specifiskas skābes- glikuronskābes un pāra sērskābes, kuras palīdz neitralizēt toksīnus. Tāpēc saindēšanās gadījumā, tiek lietots cukurs iekšķīgi vai glikoze intervenozi.

Smadzeņu darbība arī ir tieši saistīta ar glikozes metabolismu. Nelietojot uzturā pietiekami ogļhidrātus, organisms tos sintezē no muskuļu vai citu orgānu olbaltumvielām. Cukura nepietiekamības dēļ zūd CNS tonuss, spēja koncentrēties zūd, mazinās izturība pret aukstumu.

Pateicoties tam, ka baltais cukurs ir tīrs produkts, tas neietekmē kuņģa un zarnu mikrofloru, kā arī neiedarbojas negatīvi uz metabolismu. Lietojot balto cukuru nelielos daudzumos, tas neradīs lieko svaru, tāpēc tas ir daudz drošāks par fruktozi vai cukura aizstājējiem.

Baltais cukurs mazāk noslogo aizkuņģa dziedzeri par, piemēram, rīsu biezputru, baltmaizi, alu un kartupeļu biezeni.

Baltajam cukuram piemīt antidepresanta īpašības. Nonākot cukuram organismā, aizkuņģa dziedzeris sāk ražot insulīnu, kurš savukārt, stimulē laimes hormona izstrādi- serotīna.

Cukura īpatnības

Lietojot cukuru nesamērīgās devās, organisms nespēj ar to tikt galā un novada to uz šūnām- tauku veidā. Turklāt, kad cukurs tiek sadalīts pa organismu, tas atkal sāk “signalizēt”, ka ir izsalcis. Rezultātā veidojas liekais svars, īpaši cilvēkiem, kuri patērē saldu, lielos daudzumos.

Augstas cukura koncentrācijas asinīs, veicina cukura diabēta rašanos, jo aizkuņģa dziedzeris ir pārslodzē, līdz neizstrādā insulīnu jau pietiekamā daudzumā.

Lietojot rafinētu cukuru lielos daudzumos, organisms patērē lielos daudzumos kalciju. Cukura sadalīšanās notiek jau cilvēka mutē, kas veicina kariesa veidošanos.

Tāpēc, ir jāizvairās lietot cukuru lielās devās, īpaši uzmanīgi- limonādes.