Medus ir pazīstams jau izsens un
par to īsti nav jāstāsta. Var tikai pieminēt, ka dabīgam medum ir daudz vērtīgu
īpašību, kuras viegli uzsūcas organismā, tas attiecas ne tikai uz iekšķīgu
lietošanu, bet arī ārīgu. Tāpēc ziedēs to ir vērts pielietot.
Medus ķīmiskais sastāvs
Medū
ir vērtīgi fermenti- invertāze, amilāze, diastāze, fosfatāze, katalāze, lipāze.
Dabīgā medū ir arī vērtīgi vitamīni un minerālvielas, kā arī aminoskābes. Medus
ķīmisko vērtību nosaka bišu suga un vieta, kur tās to ievākušas ( no kādiem
augiem).
Medus
satur 13-22% ūdeni, 75-80% ogļhidrātus (glikoze, fruktoze, saharoze) un
nenozīmīgā daudzumā vitamīnu B1, B2, B6, E, K, C, karotīnu (provitamīnu A) un
folijskābi. Un nenozīmīgā daudzumā kalciju, dzelzi, magniju, fosforu, kāliju,
nātriju, cinku u.c.
Pareiza medus uzglabāšana
Medu
vēlams uzglabāt ir hermētiski noslēdzamā stikla tarā, sausā un tumšā vietā.
Optimālā uzglabāšanas temperatūra ir 5C -10C, taču temperatūras samazināšanās
pat zem nulles atzīmes, medu nekādā veidā neietekmēs un tas saglabās visas
savas vērtīgās īpašības. Taču +40C temperatūras pārsniegšana iznīcina medū visu
vērtīgo.
Ar ko medus var kaitēt
Medus
ir viens no ievērojamākajiem alergēniem un lai tikai alerģiska reakcija ir
novērota 3% pasaules iedzīvotāju, to der lietot prātīgi.
Protams,
ka medus lietošanu nopietni jāizsver cukura diabēta slimniekiem, taču tas
attiecas tikai, ja medu vēlas lietot iekšķīgi. Medus var radīt alerģisku
reakciju, lai to pārbaudītu, pietiks to uzziest uz iekš delnu un mazliet
pagaidīt.
Temperatūras ietekme
Medus maksimālā apstrādes temperatūra ir 40C, kuri tiek sasniegti pakāpeniski (~2 diennakšu laikā). Pārsniedzot šo temperatūru, esat ieguvuši sev bezvērtīgu, saldu masu.