 |  |  |  |  |
 |  |  |  |
- angliski: Horse-radish
- vāciski: Meerrettich
- zviedru: pepparrot
- igauņu: aed-mädarõigas
- lietuviešu: valgomasis krienas
- krievu: хрен обыкновенный
Mārrutks ir daudzgadīgs augs, kurš ziedēšanas
laikā spēj izstiepties līdz 40-120cm (dažkārt pat 150cm) augumā. Mārrutkam ir
kupla piesaknes lapu rozete. Tam ir spēcīgs, resns, gaļīgs, baltgans, sazarots
saknenis, kurš vidēji ir 1-5cm diametrā un nereti vairāk kā 100cm garumā.
Piesaknes lapas ir uz gariem kātiem, lielas, garumā 30-60cm, izstieptas;
zemākās stublāja lapas uz īsiem kātiem, augšējās- sēdošas, izstieptas. Ziedi
izkārtoti čemuros. Ziediņš sastāv no četrām, baltas krāsas ziedlapiņām. Augļi-
izstieptas, eliptiskas sēkliņas (4-6mm garas). Augs zied jūnijā un jūlijā.
Augļi nobriest augustā un septembrī. Vairojas, galvenokārt, veģetatīvi, sēklas
veido maz, dažkārt, tās neveido vispār.
Ārstnieciskam nolūkam pamatā izmanto mārrutka
sakneni ( kurš sasniedzis vismaz 1,5cm diametru), to sāk rakt otrajā dzīves
gadā. Ievāc parasti vēlā rudenī pēc lapu atmiršanas vai agrā pavasarī, pirms
parādās jaunās lapas. Senāk cilvēkiem bija vienkāršs princips- mārrutku rok
visos mēnešos, kuros ir “R” burts. Izraktos sakneņu notīra no smiltīm un uzreiz
arī sadala- lietojamā daļa un materiāls jaunajiem stādiem. Uzglabā, kā vairums
sakņu augļus, kastēs kopā ar zemi, smilti vai kūdru, tumšā un vēsā vietā-
parasti pagrabos. Materiālu stādiem arī var šādi uzglabāt, vai stādīt uzreiz.
Uzglabāšanas temperatūra ir no 0C līdz +3C grādiem.
Mārrutkā ir steroīdi: beta sitosterīns, kampesterīns,
flavonoīdi; lapās un ziedos- kempferols, kvercetīns,
3-O-beta-D-glukozil-beta-D- kempferola ksilozīds, 3-O-beta-D-glikozil-beta-D-
kvercetīna ksilozils; lapās- 3-O-kempferola glikozīds, 3-O-kvercetīna
glikozīds; ziedos- 3-O-beta-D- kempferola glikozīds, tioglikozīdi; sakneņos
sinigrīns, glikonasturcīns, izotio- un tiocianīti; saknēs- aliltiociāniskās un
alilizotiociāniskās skābes, aliltiociāns, kā arī citi slāpekli saturoši
savienojumi, sinepju eļļa līdz 0.2%.
Ārstnieciskā nozīme
Mārrutka sakņu izvilkumam piemīt daudz vērtīgu
īpašību: pretiekaisuma, imunstimulējošas, antimikrobas. Sakneņa sula iedarbojas
antibakteriāli, fermentatīvi un antiabotiski. Mārrutks iedarbojas arī apetītes
rosinoši un pastiprina gremošanas trakta sekrēciju.
Tautas medicīnā mārrutka sulu pielietoja, kā
antibakteriālu līdzekli, lai ārstētu gripu, angīnu- lai skalotu mutes dobumu un
kaklu, ārstētu tonsilītu, zobu sāpes, tā gabaliņus lika ausīs, lai ārstētu auss
iekaisumus.
Svaigas sulas un ūdens maisījums ir efektīvs, lai
ārstētu anacīdu gastrītu, dizentēriju, aknu slimības un lambliozi, kā arī
hipertonisko slimību un izmanto, kā palīglīdzekli, lai ārstētu vīrusu hepatītu.
Mārrutka sakneni kopā ar kadiķa ogām novārot alū,
var iegūt līdzekli, ar kura palīdzību var mazināt tūsku. Tautas medicīnā,
mārrutka sakni izmanto, lai uzlabotu apetīti, uzlabotu gremošanas trakta
darbību, tūskas, nieru slimību, kā arī urīnpūšļa slimību gadījumā. Tas lieti
noder, kā atkrēpošanos veicinošs līdzeklis, augšējo elpceļu iekaisuma gadījumā.
To var lietot arī cingas, fiziska un morāla izsīkuma, malārijas gadījumā.
Mārrutka sakni var sarīvēt un lietot aplikāciju veidā reimatisma, podagras un
strutojošu brūču gadījumā.
Mārrutks ir atradis sev vietu arī mājas kosmētikā,
kā balinošs līdzeklis pret vasaras raibumiem, pigmentācijas plankumiem. Kā arī
mārrutka sakne sarīvēta kopā ar āboliem, būs neaizstājams līdzeklis ādas
jaunības atgriešanai.
Lietojot mārrutka sakneni, lielos daudzumos, var
novērot arī blaknes- nieru un gremošanas trakta iekaisums.
Ir jābūt uzmanīgam arī rīvējot mārrutka sakni- tā
garaiņi var radīt spēcīgu klepu, acu iekaisumu un pastiprinātu asarošanu.
Vīriešiem
Mārrutku parasti izmanto maisījumos ar citiem augiem, lai ārstētu prostatītu