 |  |  |  |  |
 |  |
Lauka gurķis ir viengadīgs lakstaugs ar guļošu, apmatotu stublāju, kurš spēj sasniegt pat 9m. Krūmformas un puskrūmforu gurķim stublājs ir īss-līdz 20cm, garstublājainiem līdz 2 metriem. Stublāja galotnē ir “ūsiņas” ar kurām tas spēj satvert balstu. Lauka gurķa lapas ir krokotas, sirsniņformas, piecstūrdaivainas, ar asām, nevienādzobainām malām.
Ziedi dzelteni, kā likums dažādu dzimumu. Vīrieškie atrodas ziedkopās pa 5-7 ziediem, sievišķie parasti ir vientuļi. Apputeksnēšanos veic kukaiņi, taču, dažkārt, augļi veidojas arī no neapputeksnētiem ziediem; partenokarpisie gurķu siltumnīcas hibrīdi mēdz būt arī bez sēklām.
Auglis- daudzsēklu, sulīgs, smaragda zaļš, pumpains, pēc uzbūves līdzīgs ķirbim. Gurķa formas un izmēri var būt dažādi, saistās ar gurķu šķirnēm. Ir gurķi kuri ir izteikti apaļīgāki un ir izstieptas formas, garumā tie var būt no 5-100cm. Tāpat mēdz atšķirties arī mizas krāsa, sākot ar gandrīz baltu līdz par tumši brūnam, apmatoti un pumpaini.
Zied lauka gurķis sākot ar maiju līdz pat augustam.
Izmantoti tiek augļi, sēklas, sula, miza un lapas. Gurķa augļus ievāc, kad tie ir sasnieguši tehnisko briedumu (sēklas vēl nav palikušas rupjas, gurķis nav “aizgājis sēklā”), parasti aptuveni nedēļu pēc apputeksnēšanās. Protams, nobriešana ir spēcīgi saistīta ar gurķa šķirnes īpatnībā un klimatiskajiem nosacījumiem.
Istabas temperatūrā svaigus gurķa augļus var uzglabāt ne ilgāk par divām diennaktīm, bet temperatūrā ap 1C un atbilstošā gaisa mitrumā, gurķa augļus var uzglabāt līdz pat 20 dienām.
Gurķa augļos ir 95-97% ūdens un samērā maz olbaltumvielu, tauku un ogļhidrātu. Palikušajos 3-5% ir karotīns, B1, B2, B6, PP, P, C vitamīni, pektīnvielas un organiskās skābes. Gurķī ir atrodams arī kālijs, nātrijs, kalcijs, magnijs, dzelzs, silīcijs, fosfors, sērs, jods un aptuveni 0,5% sārmvielas.
Ārstnieciskā nozīme
Gurķa augļiem piemīt urīna dzenošas un vieglas caureju veicinošas īpašības, tie uzlabo apetīti, kā arī pastiprina kuņģa sulas izdali (īpaši sālīti un marinēti), gurķis palīdz uzņemt organismam taukus un olbaltumvielas.
Lietojot svaigus gurķa augļus uzturā uzlabojas stāvoklis aizcietējuma, zarnu atonijas un aptaukošanās gadījumā.
Sarežģītās organiskās vielas, kuras ir atrodamas gurķa augļos, uzlabo olbaltumvielu un ogļhidrātu vielmaiņu organismā. Svaigs auglis rosina apetīti, pastiprina kuņģa sulas skābumu, palīdz gremošanas traktam apgūt citus pārtikas produktus un uzlabo gremošanas procesu kopumā.
Pateicoties kālijam, gurķa augļi uzlabo sirds un nieru darbību.
Pārtikas šķiedrvielas regulē zarnu darbību un palīdz izvadīt no organisma lieko holesterīnu, kura piesātinājums veicina aterosklerozes, aknu, nieru un citu orgānu slimību attīstību.
No ārstnieciskā viedokļa gurķa augļus raksturo, kā antisklerotiskus, antitoksiskus, hipotensīvus, drudzi mazinošus, urīna dzenošus, sedatīvus, caureju veicinošus, sekrolītiskus un spazmalītiskas iedarbības līdzekli.
Ārstnieciskajā uzturā lieto pavisam jaunus gurķa augļus, tie ir īpaši noderīgi, lai palīdzētu sirds asinsvadu sistēmas, nieru, aknu slimību, zarnu atonijas, aizcietējumu un aptaukošanās gadījumā.
Sasmalcinātu gurķa augļus lieto arī ārīgi- šo masu liek uz iekaisumiem- sasārtumu un augoņiem, kā arī izmanto, kā kosmētisko līdzekli melno “nagliņu” (pinņu) gadījumā. Ar žāvētu gurķa augļu pulveri tautas dziednieki iesaka apstrādāt apdegumus.
Svaigu gurķu sulu ar medu zintnieki iesaka lietot, kā atkrēpošanos veicinošu līdzekli, klepus gadījumā. Turklāt sulu izmanto arī hronisku aizcietējumu ārstēšanai, kā arī lai mazinātu sāpes kuņģī un zarnās. Gurķu sula uzlabo zobu, matu, nagu stāvokli. To lieti var izmantot arī plikpaurības ārstēšanai.