Alkaloīdi

Alkaloīdi — slāpekli saturošas, galvenokārt augu izcelsmes organiskas vielas. Alkaloīdus klasificē pēc slāpekļa bāzes vai pēc izcelsmes. Alkaloīdiem ir spēcīga fizioloģiska iedarbība uz cilvēku un dzīvniekiem. Augiem tie kalpo kā aizsardzība pret zālēdājiem un arī kā organiskā slāpekļa rezerve šūnās.

Alkaloīdi tad arī ir tie, kas izsauc narkotisku reibumu, saindēšanos un nelielas pārdozēšanas, nereti noved pie letāla iznākuma. Šo rakstu neveltīšu narkotisko vielu iegūšanai, taču tieši indīgajām vielām un bīstamībai, ko tās var radīt- nāvi.

Atorpīns

To satur velnoga (Atropa belladonna), driģenes (Hyoscyamus niger) un citi augi.

Šos augus stipri kontrolētā daudzumā pielieto arī ārstniecībā pret galvassāpēm, menstruālā sindroma novēršanai, pret peptiskām čūlām un dažāda veida iekaisumiem.

Atropīns paplašina acu zīlītes. Saindēšanās pazīmes parādās pēc 2-6 h, kad ir lietots, kāds no augiem, kas satur atropīnu. Simptomi: parādās karstuma viļņi, nereti drudzis, kļūst sausa un pietvīkusi āda, sausums mutes dobumā, paplašinās acu zīlītes, sākas halucinācijas.

Atropīnu lieto kā pretindi pēc saindēšanās ar fosfororganiskiem savienojumiem, to lieto oftalmoloģijā (lai paplašinātu acu zīlītes) un injicē bradikardijas gadījumā (lai paātrinātu sirdsdarbību).

Hiosciamīns un hioscīns

Hiosciamīnu un hioscīnu, var sastapt velnogā (Atropa belladonna), driģenēs (Hyoscyamus niger), velnābolā (Datura stramonium) un citi augi.

Saindēšanās parādās 2-6 h pēc kāda no auga lietošanās, kurš satur hiosciamīnu vai hioscīnu. Simptomi: paātrināta sirdsdarbība, sausuma sajūta mutes dobumā, vemšana, hipertermija, neskaidra redze, sāpes acīs, palielinātas acu zīlītes un maza reakcija uz gaismu, gaismjūtība, eiforija, halucinācijas līdz pat delīrijam. Iespējama tahiaritmija , komas un nāves iestāšanās.

Akonitīns

Paaugstinātas bīstamības alkaloīds, neirotoksīns. Šo alkaloīdu satur zilā kurpīte (Aconitum napellus) un citi augi. Tam piemīt paralītiska iedarbība- paralizē elpošanas sistēmu. Akonitīns organismā var nokļūt arī caur ādu. Saindēšanās pazīmes parādās 10-20 minūtes pēc saskares ar augu.

Taču nelielās devās, tas spēj darboties arī kā anestēzija- lietots ārīgi- taču pārdozēt ir ļoti vienkārši, cilvēkam nāvējošs šis alkaloīds ir mazās devās.

Simptomi saindēšanās gadījumā ir nieze, perestētiskas sajūtas, elpošanas paātrināšanās pēc tam palēnināšanās, temperatūras samazināšanās, svīšana, sāpes sirds rajonā un aritmija, muskuļu paralīze un progresējoša adināmija, acu zīlīšu palielināšanās un krāsu neatpazīšana, reibonis, muskuļu fibrilācija un krampji. Nāve iestājās sirds apstāšanās un elpceļu paralīzes dēļ. Pretvielas nav atrastas.

Cikutoksīns

Šo vielu satur Indīgais velnrutks (Cicuta virosa) un citi augi. Ši ir vēl viens alkaloīds, kurš var nonākt organismā caur ādu. Saindēšanās pazīmes parādās 15min.-1,5h pēc saskares ar augu.

Simptomi saindēšanās gadījumā parādās slikta pašsajūta, vemšana, vēdersāpes, pastiprināta siekalu dziedzeru sekrēcija, svīšana, ādas apsārtums, reibonis. Turpinās ar krampjiem un bezsamaņu. Pēc 10-12 h sākas elpošanas traucējumi un iestājas nāve.

Nelielās devās šo alkaloīdu pielieto medicīnā, arī onkoloģiskām vajadzībām.

Furokumarīni

Furokumarīni atrodas pamatā čemurziežu un citrusu dzimtas augos. Pie mums tas būs populārais un ievestais latvānis (Heracleum Sasnowsky L.).

Liela daļa furokumarīni ir ar fotosensibilējošu iedarbību un tie ir iemesls fotodermatozei. Uz ādas nonākot, piemēram, latvāņa sulai, UV staru ietekmē radīsies nereti pat smagi ādas apdegumi, šāda parādība ir novērota arī lietojot bergamotes eļļu kosmētiski (Berloka dermatīts).

Iekšķīgi, ja ir lietoti furokumarīni, to iedarbība būs vērojama pāris stundu laikā pēc to lietošanas. Simptomi parādīsies kā, vispārējs nesp[ēks, galvas sāpes un reiboņi, slikta pašsajūta, sāpes vēderā. Augsta koncentrācija izraisa gaismas jūtību, acu iekaisumu un redzes traucējumus (izvairīties no UV staru nonākšanu acīs).

Atcerēsimies, ka furokumarīnu iedarbība ārēji notiek visspēcīgāk UV staru ietekmē, un saskaroties ar latvāņu sulu tumšā laikā, tā var aktivizēties mirklī, kad parādīsies saules gaisma.

Tujons

Atrodas biškrēsliņa (Tanacétum), tūjas (thuya- no tejienes arī nosaukums), salvijas (Salvia officinalis) un vērmeles (Artemisia absinthium) un citu augu sastāvā. Ne velti pasvītroju vērmeles latīnisko nosaukumu, tad arī ir saprotams, kur tiek izmantota šī viela. Taču nav pierādīts, ka šī dzēriena ietekme ir izraisīta tieši no tunjona (jo tas ir nelielās devās) vai citu vielu ietekmē savienojumā ar etilspirtu. Tāpat arī tujons ir daudzu ēterisko eļļu sastāva, kuras izmanto aromterapijā.

Tonjons uz cilvēku nav pārbaudīts nāvējošās devās. Uz peli nāvējoša deva skaitās 45mg/kg.

Šīs vielas iedarbība ir uzkrājoša, ja, šīs vielas saturoši augi tiek lietoti ilglaicīgi, tad iespējams, tie radīs ietekmi uz smadzenēm un aknām. Pārdozējot- lielās devās rodas ksantolpsija (redze visur uztver dzelteno spektru). Šīs vielas patērēšana izraisīs miegainību.

Solanīns

Solanīnam piemīt fungicīdas un insekticīdas īpašības, dabīgi aizsargājot augus. Solanīns cilvēka nervu sistēmai sākotnēji rada uzbudinājumu, vēlāk pretēju efektu. Cilvēkiem un dzīvniekiem solanīns var būt toksisks.

Viens no dārzeņiem, kurš satur solanīnu ir kartupelis, taču mūsdienās solanīna līmenis tajos ir samazinājies tik ļoti, ka saindēšanās gadījumi ir reti. Lai saindētos ar kartupeli, nāksies apēst vairākus kilogramus, negatavu, netīrītu kartupeļu. Mizojot kartupeli, ja redzat tajā zaļus plankumus, tad šajā daļā solanīns ir lielākā koncentrācijā un šo daļu labāk ir izgriezt.

Saindēšanās ar solanīnu ir ar šādiem simptomiem- vemšana, slikta dūša, sāpes vēderā, galvas sāpes, diareja, dezorientācija, acu zīlīšu palielinājums, temperatūras paaugstināšanās; smagos gadījumos vērojams delīrijs, koma un krampji.

Amanitīns

Šo vielu sevī ietver zaļā mušmire (Amanita phalloides). Simptomi parādās ne ātrāk, kā pēc 10 stundām. Nereti simptomi parādās tikai pēc diennnakts. Šīs alkaloīds ir grūti notverams un laicīgi apturams, kas padara saindēšanos ar amantinīnu īpaši bīstamu, jo mirklī, kad tas tiek konstatēts, kuņģa skalošana jau nepalīdzēs.

Saindēšanās izpaužas ar krampjiem un caureju, kuri visnotaļ ātri pāriet, radot māņus izveseļošanos. 4-5 dienā toksīns rada smagus bojājumus aknai un nierēm, kas rada to pilnīgu darba nespēju. Nāve iestājās aptuveni pēc nedēļas, kad šie orgāni atsaka darbībā.

Daļa pacientu mirst pēc 10 dienām no nieru mazspējas, aknas disfunkcijas, hepatītiskās encefalopātijas un plaušu mazspējas. Izdzīvojušie parasti cieš no smagām nieru un aknu problēmām, kas rada nepieciešamību tās transplantēt.

Diagnosticēšana ir apgrūtinoša. Tas tiek noteikts pēc klīniskās ainas un amanitīna klātbūtnes urīnā (šī analīze ir jēdzīga 48h laikā, pēc alkaloīda nokļūšanas organismā).

Pielieto asins pārliešanu un aktivizēto ogli. Nereti lieto zāles uz penicilīna vai cefalosporīna bāzes. Smagas saindēšanās gadījumā var palīdzēt aknu transplantācija.

Muskarīns

Muskarīnu satur sarkanā mušmire (Amanita muscaria) un citas sēnes. Ar muskarīnu saindējas pamatā lietojot sēnes, kuras to satur. Tādā saindēšanām ir raksturīgs muskarīna sindroms: hipersalivācija (palielināta siekalošanās), svīšana, vemšana, caureja, bradikardija, acu zīlīšu samazināšanās, redzes traucējumi, peristaltikas pastiprināšanās. Smagos gadījumos iestājās kollaps, elpošanas traucējumi, plaušu tūska. Simptomi parādās 0,5-2h pēc muskarīna saturušu sēņu lietošanas. Taču nāvējošā deva cilvēkam ir 4kg sarkano mušmiru. Regulāra muskarīna lietošana rada narkoatkarību.

Katrā gadījumā šis ir neliels ieskats toksiskajās vielās, kas mūs apdraud neapdomīgi rīkojoties ar augiem. Jeb kurā gadījumā, ja ir sanācis saindēties ar kādu no šiem augiem, nepieciešams vērsties pēc palīdzības pie mediķiem.