 |  |  |  |  |
 |  |
- angliski: Liverleaf
- vāciski: Dreilappiges Leberblümchen
- zviedru: blåsippa
- igauņu: harilik sinilill
- lietuviešu: triskiautė žibuoklė
- krievu: печеночница обыкновенная
Zilā vizbulīte ir daudzgadīgs augs, kura spēj sasniegt 5-15cm augumu. Saknenis tumši brūns, kuras virspusē ir izstieptas olformas, brūnganas zvīņas.
Stublāji bultformas, kuri izvietoti pagājušā gada lapu pazarēs vai zvīņās. Stāvi, nedaudz izliekti, smalki, visbiežāk, pieguloši apmatoti. Apmatojums sarkanīgs vai brūns.
Piesaknes lapas, daudzas, ādainas, ziemojošas, izvietotas uz gariem lapu kātiem. Nierformas vai plaši trīstūrformas, pie pamatnes sirdsformas, līdz vidum trīsšķeltas ar plati olformas, trulām vai smailām daivām. Virspusē tumši zaļas, apakšpusē violeta nokrāsa. Kamēr lapas jaunas to lapu kāti un pašas lapas klātas ar blīvu, maigu, zīdainu apmatojumu. Lapas sāk attīstīties pēc auga noziedēšanas.
Ziedi vientuļi, stāvi, diametrā līdz 2cm. 6-7 ziedlapiņas, īsas olformas, galos noapaļotas, zilgani violetas (galos bālākas), retāk baltas vai rozā. Zied aprīlī- maijā.
Auglis- izstiepta, mataina sēkliņa.
Svaigā veidā zilā vizbulīte satur vielas, kuras kairina gļotādas, tāpēc augu ievāc izmantojot gumijas cimdus. Žāvējot šīs vielas daļēji sairst. Drogu uzglabā atsevišķi no citām zāļu drogām. Žāvēšanu veic labi ventilējamā vietā vai piespiedu žāvētājā, zemās temperatūrās.
Gatavu drogu uzglabā blīvi noslēgtos traukos ne ilgāk par 18 mēnešiem.
Ķīmiskais sastāvs zilai vizbulītei ir daudzveidīgs. Tajās ir daudz mikroelementu, kuri iedarbojas dažādi uz cilvēka organismu un mikroorganismiem.
Visās auga daļās ir kumarīni. Lapās ir atrasti arī saponīni (piemēram, hepatisaponīns un hepatītrilobīns) un flavonoīdi (3-glikozīda kvercetīns, 7-glikozīda kvercetīns, 3-glikoronīds kvercetīna). Ziedos ir tādi flavonoīdi, kā 3-glikozīda hepferols, 7-glikozi un 3-7 diklikozīda hempferols, kā arī 3-glikoronīda hempferols.
Augā ir arī anemonāls- kampars ar asu garšu. Tā sairšanas rezultātā rodas viena no sirds indēm- anemonīns.
Zilajā vizbulītē ir atrodamas arī miecvielas, antociāni un pigmenti.
Ārstnieciskā nozīme
Zilā vizbulīte stimulē žults izdalīšanos un stabilizē žults pūšļa darbību. Augs pastiprina diurēzi, un tam piemīt izteikta antiseptiska iedarbība.
Valda uzskats, ka žāvētai drogai vairs nesaglabājas indīgās vielas, jo tās pamatā, žāvēšanas procesā sairst. Taču, lai arī zilās vizbulītes ārstnieciskās īpašības ir plašas, kaitējumu gļotādām tā nodara ievērojamu. Tāpēc šī auga lietošana ir pieļaujama tikai speciālista vadībā.
Zilās vizbulīte spēj apturēt inficētu brūču pūšanas procesus, atbrīvot no furunkulozes un pinnēm, atvieglot reimatisma un poliartrīta sāpes. Ārēji lietojot šo augu, var lokalizēt stafilokoka raisītas ādas saslimšanas.
Zilās vizbulītes pretiekaisuma efekts ļauj to lietot nostādinājumos un aplikācijās, kompleksā stafilokoka un streptokoka raisītu slimību ārstēšanai, attīrīt asins sastāvu, kā arī lietot, kā stimulējošu līdzekli aknām un žults pūslim.