 |  |  |  |  |
 |  |  |
- Angliski: cow Parsley
- Vāciski: Wiesen-Kerbel
- Zviedru: hundkäx
- Igauņu: mets-harakputk
- Lietuviešu: krūminis builis
- Krievu: купырь лесной
Meža suņburkšķis ir divgadīgs augs, kurš pieder
čemurziežu grupai. Izaug līdz 1,5m augstumā. Sakne vertikāla, resna. Stublājs
stāvs, dziļi rievots, dobjš, augšpusē sazarots. Lapas lielas, augšdaļā sēdošas,
auga apakšdaļā uz gariem kātiem. Ziedkopas čemurveida ar 8-15 stariem. Ziedi
balti, sēkliņas 6-7cm garas un 2mm platas, gludas, spīdīgas- vienā ziedkopā 4-8
auglīgi ziedi. Sēklas izstieptas olformas, gad malām saplacinātas, tumši
brūnas. Augs zied jūnijā un jūlijā, sēklas nobriest augustā un septembrī.
Pavasarī no sakneņa izaug lielas lapas, kuras pabrucinot starp rokām, parādās
patīkams aromāts.
Ārstnieciskam nolūkam pielieto gan auga sakni, gan
virszemes daļu. Auga lapas ievāc pirms augs sācis ziedēt- vasaras pirmajā pusē,
sausā laikā. Žāvē ēnainā, labi vēdināmā vietā vai piespiedu žāvētājos
nepārsniedzot 70C temperatūru. Saknes rok rudenī, noskalo tās tekošā ūdenī,
griež gabalos un žāvē uz sietiem vai piespiedu žāvētājos. Uzglabā drogu slēgtos
traukos, ne ilgāk par diviem gadiem.
Ievācot šo augu ir jābūt uzmanīgam, lai to
nesajauktu ar indīgo līdzinieku: plankumaino suņstobru (Conium
maculatum) vai
Latvijā retāk sastopamo Suņpētersīli (Aethusa cynapium).
Viena no raksturpazīmēm: meža suņburkšķim ir
resns, ar bāli zaļām rievām un viegli apmatots stublājs. Suņpētersīlim ir
tievi, gludi, rievoti un dobi stublāji. Plankumainam suņstobram ir resns, gluds
stublājs, kurš bieži (ne vienmēr!) ir klāts ar tumši sarkaniem plankumiem.
Ir arī citi līdzīgi augi, ar kuriem var sajaukt: Mantegaca
latvānis (Heracleum mantegazzianum), smaržīgais mirris (Myrrhis odorata),
savvaļas burkāns (Dacus carota), dižais pelašķis (Achillea nobilis),
dižzirdzeni un ārstniecības baldriānu.
Meža suņburkšķī ir daudz ēteriskās eļļas,
karotīns, glikozīdi, minerālvielas, askorbīnskābe. Auga saknēs ir glikoze,
šķiedrvielas, organiskās skābes, kumarīns un vitamīns C.
Auga lapās ir <0.14% (nereti līdz pat 0.44%)
askorbīnskābes, ciete, karotīns (<0.015%), cukurs ( līdz 4%), olbaltumvielas
(<3%); augļos un stublājos- ēteriskās eļļas (<0.05%). Ēteriskai eļļai
raksturīga dzeltenīga krāsa ar nedaudz brūnu toni un nepatīkami, asu smaržu.
Sēklas satur vairāk, kā 18% augu taukus, cietes (>20%), glikoze (<6%),
dicukuri (>3%), šķiedrvielas (<10%).
Ārstnieciskā nozīme
Meža suņburkšķī ir daudz askorbīnskābes, kas
paātrina cilvēka atkopšanos pēc dažādām smagām infekciju slimībām. C vitamīns
pastiprina dabīgās organisma aizsargspējas un uzskatāms par labu antioksidantu.
Augā esošais rutīns nostiprina asinsvadu sieniņas un padara asinsvadus elastīgus.
Šo augu var lietot arī svaigu, īpaši diētas gadījumā- tam nav kaloriju un tas
stimulē gremošanas procesus.
Tautas medicīnā meža suņburkšķi pielieto, lai
ārstētu nieru, elpceļu un urīnpūšļa slimības. Auga novārījumus lieto zarnu
infekciju un diarejas gadījumā.
Ārīgi šo augu lieto, lai uzlabotu pašsajūtu
dermatožu un niezes gadījumā. Tautas zintnieki iesaka, šādos gadījumos auga
novārījumu lietot, gan iekšķīgi, gan ārīgi, lai pastiprinātu iedarbību. Ārīgi
var lietot arī svaiga auga sulu, brūču, furunkulu un plīsumu dziedēšanai.
Šis augs ir ieteicas podagras gadījumā. Meža
suņburkšķis samazina arteriālo asinsspiedienu, kā arī tā pretkrampju īpašības
palīdz uzlabot epilepsijas slimnieku dzīves kvalitāti.
Šis augs tautas medicīnā arī ir viens, kuru
izmanto maisījumos, kurus lieto klimaksa periodā. Augam piemīt arī viegli
nomierinošs efekts.