 |  |  |    |  |
  |  |
- Angliski: touch-me-not Balsam
- Vāciski: Echtes Springkraut
- Zviedru: springkorn
- Igauņu: õrn lemmalts
- Lietuviešu: paprastoji sprigė
- Krievu: недотрога обыкновенная
Meža sprigane ir viengadīgs balzamīņu dzimtas augs, kuram ir pamīšus izkārtotas, izstiepti olformas lapas uz īsiem lapu kātiņiem ar zobotām lapu maliņām. Īpatnība šim augam ir tāda, ka pat kārstā laikā tas izskatās slapjš, jo tam pa lapu maliņām izdalās caurspīdīgs šķīdums.
Meža sprigane izaug vidēji līdz 50cm augumam. Ziedam ir 5 ziedlapiņas, no kurām 4 ir saaugušas nepareizā formā, apakšpusē ir apmatojums un tas ir spilgti dzeltenā krāsā.
Augļi ir izstieptas kārbiņas ar sēklām. Augs zied jūnijā- septembrī. Interesanta īpatnība šim augam, ja pieskaras tā nobriedušai sēklu kārbiņai, tad tā atsprāgst vaļā un izšauj sēkliņas vairāku metru attālumā.
Sēklu ievākšana notiek augustā un septembra sākumā. Augļus apžāvē saulē un sijā cauri sietu, lai atdalītu pelavas. Ziedus un lakstus ievāc ziedēšanas laikā. Griež lakstus 2-3cm virs zemes, žāvē labi vēdināmās telpās, ēnā vai piespiedu žāvētājos nepārsniedzot 40C.
Drogu var uzglabāt 2 gadus, sēklas līdz 3 gadiem, sausā, tumšā vietā, istabas temperatūrā.
Meža spriganes sēklās ir saponīni, balzaminosterols, parinorskābe, taukskābes. Meža spriganes lakstos ir ēteriskās eļļas, alkaloīdi, miecvielas, rūgtvielas, glikozīdi, askorbīnskābe, aminoskābes, olbaltumvielas, cukuri un citi savienojumi. Ziedos ir arī kempferols, kvercetīns un C vitamīns.
Ārstnieciskā nozīme
Meža sprigane ir pazīstama tautas medicīnas jau no aizvēsturiskiem laikiem. Slāvu tautas šo augu izmantoja nierakmeņu un tūskas ārstēšanai, un kā vemšanu raisošu līdzekli. Rezultātu nodrošināja pareizi noteiktas devas. Indijā šo augu izmantoja, lai dziedētu brūces un trofiskās čūlas. Senajā Ķīnā meža spriganes nostādinājumu izmantoja kā vemšanu raisošu un abortatīvu līdzekli, dzemdību stimulēšanai.
Meža sprigane ir pazīstama ar pretiekaisuma, prettūskas, urīna dzenošām, savelkošām, asiņošanu apturošām īpašībām. Urīnceļu akmeņu slimības un urīnpūšļa slimību gadījumā lieto meža spriganes nostādinājumus. Tūskas gadījumā izmanto lakstu un ziedu novārījumus, kā arī lapu sulu un sēklas. Lai raisītu vemšanas refleksu, izmanto lakstu nostādinājumus.
Meža spriganes svaigām lapām piemīt unikālas pretiekaisuma īpašības, kuras var izmantot brūču, trofisko čūlu, iekaisušas ādas, dermatīta, ekzēmu un hemoroīdo mezglu iekaisumu ārstēšanai. Reimatisma gadījumā lieto meža spriganes nostādinājumu un novārījumu vannā.
Tautas medicīnā dažādas tautas meža sprigani izmanto dažādi. Ārstnieciskam nolūkam izmanto tikai auga virszemes daļu. Sula un novārījums palīdz dziedēt brūces. Der zināt, ka lai lietotu meža sprigani ir stingri jāievēro dozāciju. Sulu, parasti, jauc ne mazāk, kā 1:10 ar ūdeni; novārījumus veido ne stiprākus, kā viena ēdamkarote drogas uz glāzi ūdens. Stiprākas devas var radīt saindēšanos.
Meža sprigani lieto vannā reimatisma un podagras ārstēšanai.
Meža sprigane vislabāk iedarbojas, lai ārstētu nieru slimības. Nostādinājumi un novārījumi šķīdina akmeņus un veicina to vieglāku izvadi.
Pareizi sagatavota meža sprigane dara brīnumu lietas: tā atbrīvo no sāpēm, mazina visa veida iekaisumus, palīdz izvadīt akmeņus un smiltis no urīnceļiem.