  |  |  |   |   |
  |  |  |
- Angliski: Lupin
- Vāciski: -Lupine
- Zviedru: Lupin
- Igauņu: Lupiin
- Lietuviešu: Lubinas
- Krievu: люпин
Lupīnas ir viengadīgs vai daudzgadīgs lakstaugs (retāk kokveidīgs), stāvu, sazarotu, stipri aplapotu stublāju, augumā 1-1,5m (daudzgadīgajām sugām stublāji ir vairāki). Zari stāvi, izliekti vai ložņājoši. Sakņu sistēma mietveida, dziļi ieaugusi augsnē (1-2m). Uz saknēm veidojas sakņu slāpekli fiksējošo baktēriju Rhizobium lupini bumbuļi, kuri uzkrāj sevī slāpekli no gaisa. Lapas, parasti, izkārtotas pamīšus, salikti starainas, uz gariem lapu kātiem, garām, īlēnveidīgām pielapēm.
Ziedkopas- daudzziedu galotnes ķekars. Ziedi izvietoti pamīšus. Zieds zigomorfs. Ziedi dažādām sugām ir dažādās krāsās, kā arī ziedi var būt svītraini. Visbiežāk sastopami ziedi zilā krāsā.
Auglis ir ādaina pupa, lineāra vai viegli izliekta, mazliet saspiesta. Virsma nelīdzena, bieži ar izteiktām dzīslām, krēmkrāsas, brūna vai melna. Sēklas var būt dažādu formu un krāsu, atkarīgs no sugas. Sēklas gludas. Lupīnas parasti zied jūnijā un jūlija sākumā.
Ārstnieciskām vajadzībām ievāc auga virszemes daļu, ziedkopas un sēklas, retāk- saknes. Lakstus ievāc ziedēšanas laikā; ziedkopas ievāc ziedēšanas pašā sākumā; saknes rok mirklī, kad augs ir pabeidzis ziedēšanu. Augu žāvē sausā, labi vēdināmā telpā vai piespiedu žāvētājos nepārsniedzot 50C temperatūru. Drogu uzglabā vēdināmā traukā, sausā vietā. Drogu uzglabā līdz 2 gadiem.
Lupīnas sēklas ievāc to nobriešanas mirklī. Sēklas izžāvē un uzglabā vēsā, tumšā vietā. Tādā veidā tās saglabā savas īpašības līdz 1 gadam.
Lupīnas sēklās ir olbaltumvielas (42%), augu tauki (8,6%), alkaloīdi (lupanīns <3,5%, kā arī lupinīns, luranīns, hidroksillupanīns, angustifolīns), karotīns, flavonoīdi, cukurs, ciete, šķiedrvielas, sārmi, kalcijs, bezslāpekļa ekstraktīvās vielas u.c. Auga virszemes daļā atrastas miecvielas, alkaloīdi, aminoskābes (asparagīnskābe, glutamīnskābe u.c.), šķiedrvielas. Lupīnas lapās atrasts <2% alkaloīds lupanīns, flavonoīdi. Lupīnu sakņu ķīmiskais sastāvs ir praktiski nepētīts.
Ārstnieciskā nozīme
Ēdamo lupīnu sēklas ir vērtīgs pārtikas produkts. Tās ir bagātas ar viegli uzņemamiem proteīniem, šķiedrvielām, vitamīniem un minerālvielām. Dietologi lupīnas sēklas iesaka lietot slimniekiem ar anoreksiju, sportistiem un cilvēkiem, kuri ilglaicīgi slimo. Ilglaicīga šī produkta lietošana sakārto gremošanas trakta darbību, pastiprina izturību pret infekcijas slimībām un uzlabo sirds- asinsvadu sistēmas stāvokli.
Lupīnas ir augi, kurus oficiālā medicīna neizmanto, taču tā kā augā ir daudz vērtīgu vielu, tad arī tām piemīt savas ārstnieciskās īpašības. Lupīnās esošie alkaloīdi ir spējīgi vigli tonizēt cilvēka organismu, stimulēt tā sirdsdarbību, iedarboties antiseptiski un spazmolītiski. Miecvielas iedarbojas savelkoši, kas ļauj lupīnas izmantot ādas slimību ārstēšanā, ja tās pavada iekaisuma procesi un sastrutojumi.
Zinātniekiem ir izdevies pierādīt, ka lupīnu sēklas ir spējīgas mazināt holesterīna daudzumu asinīs, kā arī mazināt risku veidoties cukura diabētam. Lupīnu dzeltenajās sēklās ir īpaša olbaltumviela- glikoproteīns, kurš spēj aizvietot insulīnu. Pilnīgi iespējams, ka šī auga īpašības, nākotnē, tiks izmantotas otrā tipa diabēta ārstēšanai.
Daudzus gadsimtus lupīnas tiek izmantotas Dienvidu un Ziemeļu Amerikā, kā atsāpinošs, pretmikrobu, pretiekaisuma un tonizējošs līdzeklis. Tautas zintnieki lieto lupīnas lakstus, lai gatavotu dažādus ūdens nostādinājumus un novārījumus, spirta ekstraktus, kurus lieto ārīgi, lai ārstētu ādas slimības, čūlas, pampumus, pūtītes uz sejas un ķermeņa. Sasmalcināta auga virszemes daļa putriņā, aplikāciju veidā ir spējīga mazināt sāpes, sēžas nerva un locītavu iekaisuma gadījumā. Lupīnas novārījums ir spējīgs dziedēt sastrutojušas brūces, to lieto arī gangrēnas un ādas plīsumu gadījumā. Lupīnu sēklu milti spēj ārstēt mitrās čūlas uz ķermeņa.
Ir zināmi arī gadījumi, kad lupīnu eļļu lieto, lai ārstētu aknas, liesu un žults pūsli.