 |  |  |   |  |
 |  |
- angliski: Asarabacca
- vāciski: Haselwurz
- zviedru: hasselört
- igauņu: harilik metspipar
- lietuviešu: europinė pipirlapė
- krievu: копытень европейский
Daudzgadīgs un mūžzaļš augs, augumā 5-15cm, ar
brūnganu, resnu un guļošu stublāju, kurš mēdz izstiepties 30cm garumā. Klāts
pieguļošiem matiņiem un ar ložņājošu sakneni. Augam ir savdabīga smarža. Lapas
vienkāršas, uz gariem kātiem, 5-8cm diametrā, ar labi redzamu dzīslojumu. Lapa
arī klāta ar pieguļošu apmatojumu no abām pusēm, tai ir specifiska forma, kura
atgādina zirga atstātu pēdu. Pārziemojušās lapas kļūst tumši zaļas, ādainas,
spīdīgas augšpusē un apmatotas apakšpuse; jaunās lapas ir izteikti gaišākas,
maigākas, arī uz gariem kātiem. Starp lapām, jau rudenī sāk veidoties zieda
pumpurs. Ziedi gaļīgi, nelieli (ap 1cm), divdzimuma, vientuļi, sarkani brūnā
krāsā, parasti veidojas uz jauno pavasara dzinumu galotnēm. Auglis- sēklu
kārbiņa. Sēklas vidēji 3mm garas. Augs zied visnotaļ agru: aprīlis- maijs.
Aputeksnētāji ir skudras, kuras arī iznēsā pēc tam sēklas.
Ārstnieciskam nolūkam izmanto lapas, kuras ievāc
ziedēšanas laikā, kā arī sakneņi, kurus ievāc agrā pavasarī. Augu žāvē, kā
ierasts ēnainā un abi vēdināmā vietā, vai piespiedu žāvētājos nepārsniedzot 35C
temperatūru. Gatavu drogu uzglabā stikla traukā ne ilgāk, kā vienu gadu.
Parastās kumeļpēdas
ķīmiskais sastāvs ir izpētīts nepietiekami, kaut arī ir noteikts, ka šis augs
sevī ietver dažāds bioloģiski vērtīgas vielas. Saknes, sakneņi un virszemes
daļa satur ēteriskās vielas (<1%), kura sastāvā ir līdz 35% azarons un
diazorons, 2-3% azarila aldehīds, 1-2% 1-pinēns, 12-15% evgenols, kā arī
metilevgenols, bornilacetāts, sveķvielas, miecvielas, flavonoīdi (kvercetīns,
kempferols), gļotvielas, ciete un organiskās skābes. Visā augā atrasti arī
glikozīdi un alkaloīds azarīns.
Ārstnieciskā nozīme
Parastai kumeļpēdai piemīt vemšanu veicinošas,
sedatīvas, žulti dzenošas, urīna dzenošas, pretiekaisuma, atkrēpošanos
veicinošas, pret helmintu, caureju veicinošas, kā arī pienu dzenošas īpašības.
Eksperimentāli ir noteikts, ka parastā kumeļpēda
spēj uzlabot sirds darbību, pastiprina sirds saraušanos, sašaurina perifēriskos
asinsvadus, palielina arteriālo asinsspiedienu un vēnu tonusu, stimulē sviedru
dziedzeru darbību, kā arī gremošanas trakta sekretāro darbību, aktivizē zarnu
peristaltiku. Augs izsauc arī vemšanu un iedarbojas stimulējoši uz sirdi.
Senatnē, ārstniecības kumeļpēdu lietoja daudz plašāk,
kā šodien. Dažādas auga daļas tika izmantotas tautas medicīnā. Parasto
kumeļpēdu lietoja, lai uzlabotu gremošanas procesus, ārstētu gastrītu,
enterītu, aknu slimības, tūskas, kuņģa čūlu, bronhītu, lai izdzītu helmintus un
pastiprinātu menstruāciju.
Tautas medicīnā to pielietoja arī , lai ārstētu
malāriju. Sakņu novārījumus arī pielietoja, lai cīnītos pret alkoholismu, jo
tas izsauca vemšanu. Bet der atcerēties, ka šo metodi var izmantot tikai, ja
pats cilvēks to ir izvēlējies. Agrāk, sievietes “pa kluso” dzirdīja savus vīrus
ar šo augu novārījumu un mēģināja panākt, lai vīram iestātos riebums pret
alkoholu, taču tas ir pret cilvēka paša gribu un šāda rīcība ir nepieņemama.
Parasto kumeļpēdu var lietot arī ārīgi, lai
ārstētu dažādas ādas slimības, piemēram, ar auga sulu ziež ādas slimību skartās
vietas. Svaigas, samaltas putriņā lapas var likt uz furunkuliem.