 |  |  |  |  |
 |  |
- angliski:Ivy
- vāciski: Efeu
- zviedru: murgröna
- igauņu: luuderohi
- lietuviešu: lipikė
- krievu: плющ
Uzreiz pieminēšu, ka Latvijā, savvaļā, aug Baltijas efeja (Hedera helix var. Baltica) un tā ir aizsargājama, sastopama būs pamatā Kurzemes piekrastē, retāk Latvijas vidienē. Taču vajadzības gadījumā var ievākt parastās efejas daļas apstādījumos vai izaudzēt to pašiem.
Parastā efeja ir liāna, kurai raksturīgas gaisa saknes uz stublāja, kurš spēj izaug līdz pat 30m garumā. Saknēm raksturīga endomikorīza, kā arī mizā ir sekrētu piltuves, kanālu un dziedzeru veidā. Auga jaunie dzinumi pieķeras pie atbalsta (koka stumbrs, sienas, klintis) ar specifisku sakņu palīdzību, kuras nodrošina auga ložņāšanas spēju pa dažādām virsmām. Dzinumam kļūstot vecākam tas paliek izliekts un klāts ar kokam līdzīgu mizu.
Lapas izkārtotas pamīšus, tās ir uz lapu kātiem, ādainas, spīdīgas, uz veģetatīvajiem dzinumiem sirsniņu formas, 3-5 daivu. Pavisam savādāka aina paveras, ja runājam par reproduktīvajiem auga dzinumiem, tie ir īsi, brīvi piepacelti virs auga pamata klājuma, tiem nav specifisko saknīšu, tiem ir lapas romb- olformas vai olformas. Tās tik ļoti atšķiras no veģetatīvo dzinumu lapām, ka var pat pieņemt, ka tie ir divi dažādi augi.
Ziediņi nelieli, aktinomorfi, dzeltenīgi zaļi, apaļās, vairogveida ziedkopās, vientuļi vai galviņveida čemurā.
Augļi- ogām līdzīgi, nobriestot tumši (melni)- zilgani.
Augs zied rudenī (septembris- oktobris), apputeksnējās pateicoties mušām un lapsenēm.
Ārstnieciskā vērtība, galvenokārt, ir lapām, kuras tiek ievāktas ziedēšanas laikā, jo tieši tad, tajās ir visvairāk bioloģiski aktīvās vielas. Ievākšana, žāvēšana un uzglabāšana līdzvērtīga, kā vairums augu. Žāvēt ieteicams dabīgos apstākļos, uz sietiem, ēnā. Uzglabā līdz diviem gadiem. Par vislabāko drogu tiek uzskatīti rudenī, tikko ziedēt sākuši, jaunie dzinumi ar lapām. Der ievērot, ka ievācot parasto efeju, tās sula var radīt ādas iekaisumu.
Parastajā efejā ir atrasti glikozīdu saponīni, miecvielas, sveķvielas, karotinoīdi, tokoferols (E vitamīns, hlorogēnskābe, skudrskābe, ābolskābe, kā arī pektīni un daudz joda.
Ārstnieciskā nozīme
Parastai efejai ir daudz ārstniecisko īpašību, par galveno, varētu uzskatīt spēcīgu sorbcijas spēju, pateicoties augā esošajām pektīnvielām. Taču augam ir arī antibakteriālas, pretsēnīšu un atkrēpošanos veicinošas īpašības. Tas, savukārt, saistās ar augā esošajiem glikozīdu saponīniem, kuri iedarbojas krēpu šķīdinoši, aktivizē elpošanu un bronhu peristaltiku. Parastai efejai ir arī raksturīga savelkoša un pretiekaisuma īpašības, pateicoties miecvielām. Augs spēj arī normalizēt vielmaiņu muskuļu audos, palīdz absorbēt un uzņemt organismā vitamīnu A, tas pateicoties tokoferolam. Tāpat tokoferols ir arī labs antioksidants.
Tautas medicīnā, galvenokārt, izmanto parastās efejas lapas, kuras ievāc auga ziedēšanas laikā. Nostādinājumus izmanto, lai ārstētu bronhītu, aknu slimības un žults ceļus. Parastās efejas zarus izmanto, kā atkrēpošanos veicinošus līdzekļus, kā arī lai ārstētu podagru un reimatismu.
Auga ūdens nostādinājumus lieto iekšķīgi, lai ārstētu gremošanas trakta slimības, rahītu, kā arī plaušu tuberkulozi. Svaigas efejas lapas izmanto, lai ārstētu strutojošas brūces, furunkulus, apdegumus; auga sulu, lai mazgātu ādu, izsitumu un galvas ādu, dermatīta gadījumā. Sasmalcinātas lapas izmanto, lai mazinātu tūsku. Lapu novārījumu izmanto skalošanai, lai atbrīvotos no galvas ādas mikozēm, blaugznām, kā arī, kā līdzekli pret utīm un kašķa. Bet to var lietot arī, lai stiprinātu matus.
Tautas medicīnā izmanto efeju ikdienā, lai atbrīvotos no ādas karpām, parasti izmanto sulu vai smalki sasmalcinātas lapas.
Tautas zintnieki parasto efeju iesaka lietot pēc ilglaicīgas slimošanas, kā tonizējošu un modrību sniedzošu augu.
Vācu tautas medicīnā parastās efejas lapu nostādinājumus izmanto reimatisma, nierakmeņu, dzeltenās kaites, liesas slimību, aknu slimību un podagras ārstēšanai. Bulgāru tautas medicīnā, augu iesaka bronhīta un klepus ārstēšanai, ārīgi skalošanai, leikorejas gadījumā.