 |  |  |  |  |
 |  |  |
- angliski: garden Angelica
- vāciski: Echte Engelwurz
- zviedru: strandkvanne
- igauņu: kikkaputk
- lietuviešu: vaistinė šventagaršvė
- krievu: дягиль аптечный
Spēcīgs, divgadīgs retāk daudzgadīgs augs ar
patīkamu smaržu, augumā tas sasniedz 1-2.5m. Saknenis mietveida ar sāna
saknītēm, tajā ir balta, dažkārt dzeltenīga piensula, kurai ir patīkama, salda
smarža ar visnotaļ rūgtu garšu. Pirmajā dzīves gadā veidojas tikai saknes lapu
rozete, otrajā gadā no sakneņa izspraucas liels, kails, dobs stublājs. Augšdaļā
stublājs sazarojas. Ziedkopas vairogveidīgas, 8-15cm diametrā. Augs zied tikai
otrajā dzīves gadā no jūnija līdz augustam. Augli nobriest septembrī.
Ārstnieciskām vajadzībām
pielieto sakni, retāk lapas un ziedus. Ievācot šo augu, ir precīzi jānosaka tā
atbilstība, jo tam līdzīgi ir vairāk indīgi augi, kā arī bieži Latvijas
teritorijā sastopamā Meža dižzirdzene (Angelica sylvestris). Īpaša uzmanība
jāpievērš šī auga stāvokli, jo bojāts augs nav lietojams, kā ārstnieciska
droga. Drogu ievāc vēlu rudenī septembrī- oktobrī, pie tam rok pirmā gada
augus. Otrā gada augus ievāc agrā pavasarī aprīlī- maijā. Ārstniecības
dižzirdzenes saknes sarok, nokrata no augsnes un nogriež auga virszemes daļu.
Tālāk sakneņus mazgā aukstā tekošā ūdenī, griež un karina žūt. Sakneņus žāvē
pakārtus, labi vēdināmās telpās vai piespiedu žāvētājos nepārsniedzot 35-40C.
Lapas ievāc ziedēšanas laikā un žāvē labi
vēdināmās telpās. Ievākto drogu uzglabā labi noslēgtās kartona kastēs vai
maisos, ne ilgāk par diviem gadiem.
Sakneni var izmantot arī, kā garšvielu, tad to rok
fāzē, kad augs nogatavina sēklas. Pie viena var ievākt arī ziedkopas, tās
sienot buntēs un apžāvējot- lai vieglāk iegūtu augu sēklas. Sēklas līdz galam
izžāvē uz sietiem. Izžāvētos sakneņu un sēklas uzglabā, slēgtā papīra tarā-
īpaši sakneņus, jo tie viegli uzsūc sevī mitrumu un zaudē savu aromātu. Kā
garšviela, šis augs piešķir mazliet rūgtenu, viegli dedzinošu garšu un patīkamu
smaržu.
Visas auga daļas satur vidēji 1% ēteriskās eļļas.
Ēterisko eļļu pamatsastāvā ietipst monoterpentīni: fellandrēns, pinēns,
barneols, cimols; terpenoīdi, kumarīni (osthols, ostenols, umbelliprenīns,
ksantotoksīns, imperatorīns, angelicīns, arhangelicīns, umbeliferons); ftalskābes
atvasinājumi: legustilīds, sedanolīds. Ārstniecības dižzirdzenes eļļā atrasti
poliacetilēna savienojumi: falkarinols, falkarindiols; kumarīni: pinēnes,
ostols un furokumarīni (angelicīns, ksantotoksīns, psolarēns, bergaptēns,
oksioeucedanīns); fitosterīni, sveķi-6%, vaski, rūgtvielas un miecvielas,
organiskās skābes (ābolu, etiķa, angelikskābe, baldriānskābe u.c.); cukurs,
pektīni, karotīns, ciete. Augļos vidēji ir 20% augu eļļas; lapās-
askorbīnskābe, kalcijs un fosfors.
Ārstnieciskā nozīme
Auga ārstniecisko nozīmi nosaka tajā esošās
bioloģiski aktīvās vielas. Ēteriskai eļļai piemīt žulti dzenošas, sviedru
dzenošas, tonizējošas, spazmolītiskas, atsāpinošas, baktericīdas, atkrēpošanos
veicinošas, urīna dzenošas īpašības, kā arī tā spēj pastiprināt dziedzeru
sekrēciju un gremošanas trakta motoriku, mazināt rūgšanas procesus zarnu
traktā, normalizē CNS darbību, tonizē sirds- asinsvadu sistēmu, kā arī
palielina žults izdali.
Rūgtvielas stimulē apetīti un tām piemīt žulti
dzenošas īpašības; miecvielām piemīt savelkošas, pretiekaisuma, dezinficējošas,
bakteriostatiskas, asinsvadu sašaurinošas, baktericīdas īpašības. Pinēnes
veicina atkrēpošanos, pastiprina kuņģa sekrēciju; kumarīni iedarbojas
antiseptiski, savelkoši, urīna dzenoši; borneols, savukārt, spazmolītiski,
sāpju noņemoši, pret mikrobi, drudzi mazinoši, stimulējoši un pretiekaisuma.
Furokumarīns rada pret audzēju efektu.
Ārstniecības dižzirdzenei arī piemīt
fitoestrogēnas un fitohormonālas īpašības, kuras spēj normalizēt sievietes
hormonālo fonu.
Ārstniecības dižzirdzenes eļļa iedarbojas
baktericīdi un spazmolītiski uz elpceļiem. Vērtīgs arī ir medus, kurš ievākts
no šī auga.
Tautas medicīnā šis augs ir pazīstams jau izsens
un tas tiek plaši pielietots vēl aiz vien. Ar tā palīdzību agrāk ārstēja čūsku
kodumu sekas. Dižzirdzenes sakneņa novārījumus pielieto, lai ārstētu aknu,
žults pūšļa slimības, kā arī saaukstēšanos, bronhītu, laringītu, neirozes,
pneimoniju un meteorismu.
Auga virszemes daļu pielieto, kā pret cērmju
līdzekli un lai lietotu lokāli reimatisma gadījumā. Sakņu nostādinājumu lieto,
kā stimulējošu, sviedru dzenošu, urīna dzenošu, savelkošu, atkrēpošanos
veicinošu, pret cērmju, tonizējošu un stiprinošu līdzekli.
Nostādinājumu lieto iekšķīgi bronhīta, bronhiālās
astmas, epilepsijas, histērijas, gremošanas traucējumu, dispepsijas,
meteorisma, elpceļu iekaisumu, gastrīta, kolīta, holecistīta, žultsakmeņu,
aizkuņģa dziedzera iekaisuma, urīna aiztures, bezmiega un “izdegšanas”
gadījumos, kā arī zarnu motorikas un sekrēcijas aktivizēšanai. Ārīgi to lieto
podagras, reimatisma, zobu un ausu sāpju gadījumā. Auga ekstraktu var
pielietot, lai skalotu mutes dobumu dažādu iekaisumu gadījumā.
Ārstniecības dižzirdzenes ziede tiek lietota, lai
ārstētu dažādas ādas slimības un pūžņojošas rētas. Dižzirdzenes augļu preparāti
palīdz atbrīvoties no drudža un pastiprina žults izdali.
Ar ziediem ārstē vēdertīfu, holeru, skarlatīnu un
masalas. Šis augs ir iekļauts Teriaka* sastāvā, daudzus gadsimtus tas tiek
uzskatīts par universālu līdzekli.
* Universāla pretinde, kam jāizārstē viss, neizslēdzot
saindēšanos, arī iekšējo slimību izraisītas organisma saindēšanās. Tika
pieminēta arī spēja būt izcilam profilaktiskam līdzeklim. Izzuda pēc Viduslaiku
perioda.
Sākotnēji tika nosaukts par MITRIDACIUM.
Ja ticēt leģendām, tad pirmais teariks tika radīts
cara Mitridatona VI Epatora laikā (120-63 g. pirms mūsu ēras), kurš
nepārtraukti satraucās par savu noindēšanu.
Senās Romas laikā teariksu pirmais sastādīja
Andromahs (imperatora Nerona galma ārsts, 37-68 gads mūsu ērā).
Teriaksa maisījums nabagiem - mirres sveķi, laura
koka ogas, aristolohija (pīpju koks, Aristolochia clematitis L.), Genciāna
(Gentiana cruciata L)