- latviski: ārstniecības alteja
- angliski: Marsh-mallow
- vāciski: Echter Eibisch
- zviedru: läkemalva
- igauņu: harilik alttee
- lietuviešu: vaistinė svilarožė
- krievu: алтей лекарственный
Augļi nelieli, diskformas sēkleņi, apmatoti, 7-10
cm diametrā. Sēklas tumši brūnas, gludas, garumā 2-2.5mm. Augs zied jūnijā-
jūlijā, augļi sāk nogatavoties ar jūliju.
Latvijā šis augs ir rets viesis un to arī dārzos
kultivē reti, taču pa retam izdodas sastapt arī savvaļā.
Oficiālajā medicīnā izmanto, pamatā ārstniecības
altejas saknes.
Altejas saknes ievāc veģetācijas sākumā, līdz
ataug virszemes daļa (marts- maijs), kā arī rudenī, kad izkalst stublāji.
Izraktās saknes notīra no augsnes un noskalo aukstā tekošā ūdenī un noliek
saulē žūt. Tālāk saknes griež gabalos līdz 30cm, resnās saknes drīkst griezt
2-3 daļās. Pirms žāvēšanas altejas saknes arī mizo (notīra pelēko apvalku).
Tālāk saknes žāvē ēnainā un labi vēdināmā vietā, izklājot tās uz sietiem plānā
slānī. Piespiedu žāvētājos nepārsniedz 40C temperatūru.
Ārstniecības alteja ir augs, kurš satur daudz
gļotvielu, līdz ar to zinātne vairāk ir izpētījusi saknēs esošos polisaharīdus.
Ir noteikts, ka altejas saknēs ir līdz 35% gļotvielas. Gļotvielās atrasti
monosaharīdi D- glikoze un L-ksiloze, vēlāk noteica arī uronskābes,
metilpentoze un heksoze. Bez gļotvielām, altejas saknē ir arī 5 līdz 11%
polisaharīds triticīns un līdz 78% invertie cukuri, miecvielasno 4 līdz 8%,
neaizvietojamās aminoskābes, kā asparagīns (0,8-2%) un betaīns (līdz 4%); ciete
(<37%), pektīni (11-20%), tauki (2%), organiskās skābes un karotīns.
Ārstnieciskā nozīme
Ārstniecības alteja iedarbojas atkrēpošanos
veicinoši, pārklājoši, pretiekaisuma un kā viegls atsāpinošs līdzeklis,
pateicoties heterogēnās gļotas klātbūtnei. Oficiālajā medicīnā, altejas sakne
ir ierindota pie pretklepus līdzekļiem. Gļotainais altejas saknes novārījums,
notekot pa rīkles aizmugurējo sieniņu, iedarbojas uz balss saitēm, nokļūst
trahejā, mīkstina aplikumu, aizsargā nervu galus rīkles gļotādā, kā arī
aizsargā traheju no kairinājuma, veicinot ātrāku gļotādas atjaunošanos.
Lietojot altejas sakni, kopā ar citiem aktīvākiem
pretiekaisuma līdzekļiem, rodas lielisks efekts, altejas gļotvielas aiztur šo
augu aktīvos elementus un tādi padara to iedarbību ilglaicīgāku.
Ārstniecības altejas ūdens ekstrakts iedarbosies
pārklājoši uz kuņģa gļotādu. Pārklājošās iedarbības efekts palielinās, tiklīdz
palielinās kuņģa sulas saturs, jo pie paaugstināta kuņģa sulas skābuma
(mijiedarbība ar sālsskābi), gļotas paliek biezākas, staignākas. Altejas saknes
gļotas pārklāj gļotādas ar plānu gļotu slāni uz ilgu laiku, tādi aizsargājot
gļotādu no ārējiem vides faktoriem un ļaujot tām vienmērīgi sadzīt, nereaģējot
uz kairinātājiem.
Gļotvielas ir spējīgas adsorbēt un inaktivizēt
baktēriju un vīrusu toksīnus, toksiskos produktus, bojātās epitēlija šūnas,
traucēt toksīniem nokļūt uz gļotādām. Pateicoties gļotvielu iedarbībai
samazinās spontāna bojāto audu reģenerācija, attiecīgi arī samazinās iekaisuma
procesu intensivitāte.
Medicīniskām vajadzībām lieto nostādinājumus,
novārījumus, sausos un šķidros saknes ekstraktus, kā arī altejas sīrupu.
Tautas medicīnā altejas
saknes nostādinājumu lieto, kā elpceļu ārstējošu līdzekli: garā klepus, plaušu
iekaisuma, bronhīta un klepus gadījumā. To lieto arī urīnpūšļa iekaisuma,
sāpīgu un nekontrolētu urīna izvades, zarnu iekaisuma, caurejas, dizentērijas,
dispeptisku caureju, nieru slimību un īpaši kuņģa un 12-pirkstu zarnas čūlu
gadījumā.
Vīriešiem
Tautas medicīnā alteju izmanto hroniska prostatīta gadījumā, kā urīna dzenošu līdzekli urīnpūšļa iekaisuma, sāpīgas urinācijas, nieru iekaisuma gadījumā. Altejas auksto izvilkumu lieto prostatīta un prostatas adenomas gadījumā. Visbiežāk, lai efektīvāk ārstētu prostatītu, augu izmanto maisījumos.