  |   |  |   |  |
 |  |  |
- Angliski: Amaranth
- Vāciski: Fuchsschwanz
- Zviedru: amarant
- Igauņu: rebashein
- Lietuviešu: burnotis
- Krievu: щирица
Amaranti pamatā ir viengadīgi augi, bet ir arī daudzgadīgi. Augumā tie sasniedz 15-80cm. Augi ir zaļi vai purpura sarkanā krāsā. Daži amaranti, piemēram, liektais amarants (Amaranthus retroflexus L.) veido gumus. Lapas izkārtotas pamīšus, bez pielapēm, rombformas, lancetformas vai olformas. Lapa pie pamatnes izstiepta lapu kātā, galotne, ar padziļinājumu un nelielu smaili. Augšējām lapām ir īsi lapu kāti, apakšējām gari, tādā veidā augšējās lapas neapēno apakšējās. Īpatnēji, ka amarantiem lapu kāti aug tik ilgi, līdz lapa neatrodas citu lapu ēnā.
Ziediņi maziņi, parasti aktinomorfi, bez pielapēm, noslēpti starp smailajām, zaļajām kauslapām, divdzimuma. Ir sastopami vienmāju un divmāju amaranti. Ziedi veidojas nelielos pušķīšos, lapu pazarēs, un galotnēs, veidojot piramidiālu, olformas, blīvu skaru.
Auglis- riekstiņš, retāk kārbiņa. Sēklu daudz, maziņas, gludas, izturīgā apvalkā, labi pielāgotas, lai izkristu no augļa (barahorija) un izsētos. Katrs, labi attīstīts augs spēj saražot simtiem tūkstošu sēklu.
Augu ievāc dažādi. Amirantus ievāc vasaras beigās, pēc ziedēšanas, lai augs būtu pietiekami nobriedis. Taču ir amiranti, kurus ievāc arī ziemā. Mājas apstākļos sēklas izloba no kārbiņām. Amarantu ziedus un stublājus saldē, žāvē vai skābē, līdzvērtīgi kāpostiem. Žāvē posmos sagrieztus augus, izklājot tos plānā slānī, labi vēdināmā un apēnotā vietā. Augu lapas mēdz siet arī buntītēs un karināt bēniņos zem silta jumta. Ārstniecisko vielu uzglabāšanai augu mēdz arī sagriezt un uzglabāt ledusskapī.
Izžāvētu drogu mēdz uzglabāt piekārtu buntītēs, labi vēdināmā un apēnotā vietā. Amaranta saldēšanai, buntītes mazgā, apžāvē, liek maisiņā un tad ievieto saldētavā. Sasaldēts augs tiek uzglabāts ne ilgāk par vienu gadu. Marinēšanu veic divos veidos. Pirmajam veidam izmanto rasolu (sāls un cukurs), otrā veidā, augu klāj slāņos, apberot ar sāli.
Amaranti ir uzskatāmi par vērtīgo vielu glabātavu, jo tajos ir milzum daudz bioloģiski aktīvu elementu.
Amarantos ir rekordliels olbaltumvielu saturs (16-18%), pret audzēju vielas- skvalenado (10%) un neaizvietojamās aminoskābes ( lazīna ir 30x vairāk, kā graudaugos), polinepiesātinātās taukskābes (oleīnskābe, linolskābe, linolēnskābe), šķiedrvielas (14%), proteīni (18%), augu tauki (5-6%), ciete (55-62%). Amarantos ir arī daudz minerālvielu (dzelzs, fosfors, kālijs, kalcijs, magnijs).
Augā ir augsts E vitamīna, B vitamīna, žultsskābes, fosfolipīdu, steroīdu un fitosteroīdu saturs. Amarantu lapās un stublājos ir atrasti 18 sterolu. Lapās ir arī vitamīni (C un E), ogļhidrāti, flavonoīdi (kvercetīns, trefolīns, rutīns). Amaranta sēklā pēc olbaltumvielu, organisko savienojumu, eļļas, šķiedrvielu un īpaši aminoskābes lazīna ir stipri priekšā vairums graudaugu kultūrām.
Ārstnieciskā nozīme
Amarantos esošās polinepiesātinātās taukskābes Omega-6, labvēlīgi iedarbojas uz holesterīna vielmaiņu, mazinot aterosklerozes attīstības iespēju. Vitamīns E ir spēcīgs antioksidants, kurš bremzē novecošanos un neļauj veidoties sirds- asinsvadu slimībām, mazina trombu un holesterīna plēksnīšu veidošanos, stiprina miokardu: skvalēns stiprina organismu (imunitāti), aizsargā šūnas no radiācijas un neļauj tām kļūt par ļaundabīgām, turklāt aizsargā ādu no kaitīgu vielu un vides ietekmes, mazinot iespēju veidoties ādas vēzim. Nodrošina ādā normālu ūdens apmaiņu/ līdzsvaru, mazina ādas novecošanos un palielina ādas spēju caur sevi vadīt skābekli.
Provitamīns A, vitamīni E, D, polinepiesātinātās taukskābes un citas vielas eļļā, samazina ādas novecošanos un pat veicina tās jauneklību.
Amarants ir ideāls augs, lai atkoptos pēc ķīmijterapijas.
Amarantus jau senatnē, lieto lai ārstētu dažādas slimības. Tautas medicīnai amarants ir interesants, kā dažādu vērtīgu vielu avots, to lieto sirds slimību, gremošanas trakta infekcijas, ekzēmas, psoriāzes, dermatīta, erozijas, endometriozes, kolīta un ārīgi dažādu sēnīšu slimību ārstēšanā.
Amaranta nostādinājumu pielieto, lai ārstētu nieres un aknas, kā arī enurēzi un urīnvadu sistēmas iekaisumus.
Sulu no svaigām amaranta lapām lieto kuņģa sāpju, gastrīta, cukura diabēta gadījumā. Sausu sēklu un lapu nostādinājumu lieto gripas un saaukstēšanās slimību profilaksei. Amaranta preparātus pievieno vannas ūdenim, lai ārstētu ādas slimības, alerģiju, diatēzi un izsitumus. Ar amaranta eļļu ārstē apdegumus, izgulējumus, kukaiņu kodumus un rētas.
Izdiedzētas amatanta sēklas izmanto, lai ārstētu onkoloģiskās slimības. Sulu un nostādinājumus var lietot gan iekšķīgi, gan ārīgi, kā pretaudzēju līdzekli.
Amarantu sakņu novārījumu lieto pret Gvinejas tārpu slimību un dzelteno kaiti. Sakneņa un sēklu novārījumu lieto arī dizentērijas gadījumā.
Iekaisušu mutes gļotādu ārstēšanai izmanto amaranta sulu, kuru atšķaida ar ūdeni, proporcijā 1:5. Organisma jauneklības uzturēšanai un lai no tā izvadītu toksīnus, lieto maisījumu, kurš sastāv no vienādās daļās sajaukta amaranta, asinszāles, bērzu pumpuriem un ārstniecības kumelītes.
LIEKTAIS AMATANTS (Amaranthus retroflexus L.)